Par strupceļu, kurā valsti iedzinusi krīze, tāpēc ka trūkuši orientieri, par zinātnes vietu un lomu Latvijā, meklējot izeju no pašreizējās situācijas, - saruna ar vienu no pētniecības nozares aizsācējām valstī Baltijas Sociālo zinātņu institūta dibinātāju un valdes priekšsēdētāju, Latvijas Universitātes profesori socioloģijas zinātņu doktori Brigitu Zepu.
Zinātne un valsts vara
Pēdējā laikā arvien biežāk izskan - to, kas pašlaik notiek valstī, varēja gan laikus prognozēt, gan paredzēt. Tas, protams, nepaglābtu no krīzes, bet „piezemēšanās” noteikti būtu vieglāka. Nupat dzird skandinām – mēs jau teicām, mēs jau brīdinājām. Kurš teica, kam teica? Un, ja teica, tad kāpēc tie, kas procesus varēja ietekmēt, neieklausījās?
Jāsāk ar atskatu pagātnē. Ar to, kāda ir zinātnieku vieta un nozīme Latvijā. Jo zinātnieki nav izolēta sala, kas kaut ko pēta vai izgudro. Ir nepieciešama sadarbība ar dažāda līmeņa valsts institūcijām. Diemžēl pie mums kopējā nostāja ilgstoši ir tāda, ka augstākajiem varas līmeņiem zinātne un tās sasniegumi nav noderīgi. Zinātnieki strādā par sevi, valdība savus lēmumus pieņem par sevi. Eksperti (un Latvijā ir labi eksperti) mēģina iebilst, kritizē, cenšas šos procesus ietekmēt... Veltīgi.
Tātad valsts attīstība lielā mērā tiek balstīta uz politiķu un augstākā līmeņa ierēdņu intelektuālo potenciālu, izpratni par situāciju un politisko konjuktūru?
Kā jau minēju, pie mums nav zinātnes un augstākā līmeņa varas sadarbības. Savukārt tas uzskatāmi raksturo ne tikai zinātnes lomu šodien, bet arī iespējas nākotnē. Tāpēc nav brīnums, ka zinātnei un izglītībai bez bažām var atņemt finansējumu un samazināt štatus. Jo - lai gan viņi tur kaut ko dara, mums tas nav vajadzīgs. It kā zinātnieki strādātu sev! Tāda ir vispārīgā attieksme.
Un šāda attieksme nav tikai visaugstākajā līmenī. Mani bažīgu dara tas, ko varētu saukt par valsts pārvaldes vidējo līmeni – ministrijas, departamenti... tie, kas galvenokārt pasūta pētījumus. Visbiežāk tos rosina Eiropas Savienība. Tātad ES to mums liek un it kā pat spiež darīt, jo Eiropā pētījums ir situācijas izpratnes un tās prognozēšanas pamatā. Varētu teikt – tas ir tāds ķieģelis, kas jāieliek noteiktā vietā. Diemžēl Latvijā daudzreiz nav skaidrs, kur pētījums jāliek un kāpēc vispār jāliek. Jo nav skaidrs galvenais – kāda „māja” tiek celta.
Tātad valsts pārvaldei ne tikai trūkst sadarbības ar zinātni, bet nav arī skaidrs, kā šo zinātni izmantot valsts labā? Arī attiecībā pat uz tādu modernās pasaules pirmās nepieciešamības instrumentu kā pētījums?
Esmu piedalījusies dažādos pētījumos. Piemēram, Labklājības ministrijas pētījums, kur bija trīspadsmit dažādas tēmas par darbaspēka izpēti Latvijā. Ikvienam skaidrs, ka darbaspēks ir viens no svarīgākajiem faktoriem tautsaimniecībā, bet atsevišķas, īpašas institūcijas, kas ar to varētu nodarboties, valstī nav. Pētījumam spēja mobilizēties Latvijas zinātnieki, jo tas patiesi bija vērienīgs. Tik vērienīgs, ka atbildīgajām amatpersonām bija pat grūti visus šos 13 projektus administrēt. Tomēr viņi ļoti centās un darbs tika pabeigs labā līmenī. Mēs bijām izpildījuši ES uzdevumu. Bet kas notika pēc tam? Šie materiāli sagūla vai nu ministrijas, vai zinātnieku plauktos. Protams, tie pieejami internetā. Tomēr izmantoti tiek ļoti fragmentāri, jo birokrātijai nav ne kapacitātes, ne saprašanas, ko ar šiem pētījumiem iesākt. Beigās vēl deputāti satraucās: kāpēc tāda nauda tērēta? Šausmas – divi miljoni! Un kam? Zinātnei, pētījumiem?! Jūs varat iedomāties, kādas briesmas! Un tas nekas, ka strādājuši ap simts zinātnieku divus gadus, pamatīgi izpētītas 13 tēmas un aptaujāti desmitiem tūkstoši cilvēku. Ja šis pētījums būtu likts lietā, iespējams, pašlaik aina darba tirgū būtu citādāka.
Eiropas Savienība liek – mēs darām
Tātad pētījumi tiek veikti, jo mums to pieprasa ES, bet rezultāti, kas, galu galā, nepieciešami mums un mūsu valstij, pilnībā izmantoti netiek?
Jā. Turklāt iepriekšminēto pētījumu vēl var saukt par pozitīvu piemēru. Nesalīdzināmi bezjēdzīgāk un traģiskāk (varbūt komiskāk), kad ministrijas vai departamenti pasūta pētījumus un pasūtītājiem nav ne mazākās izpratnes par to, kas tas ir par pētījumu, ko tas viņiem dos un cik maksās. Piemēram, bijušā integrācijas ministra sekretariāts pirms gada izsludināja konkursu uz diviem pētījumiem, atvēlot katram 10 000 latu. Pirmais, par integrācijas pieredzi ārzemēs. Otrais, pabeigt pētījumu par pilsonisku sabiedrību, kas tika iesākts jau 1997. gadā un turpināts 2000. gadā. Pirmajam pietiktu arī ar pieciem tūkstošiem, turpretī otrajam, lai to paveiktu profesionāli, ir vajadzīgi vismaz divdesmit. Citādi tas nav nopietni. Tomēr atradās cilvēki, kas to veica pat par vēl mazāku summu. Rezultātā Naturalizācijas pārvalde, kam šos rezultātus vajadzēja izmantot darbā, publiski atzina: to nav iespējams izdarīt, tas viss ir pārāk nekvalitatīvi. Un šādu piemēru, kad nauda faktiski tiek izmesta vējā, nav mazums.
Acīmredzot pētījuma pasūtītājiem ar zinātniekiem vajadzētu sadarboties, pirms vēl izsludināts konkurss un darbs pasūtīts.
Jā, ir gadījumi, kad valsts institūciju darbiniekiem nav pat jēgas, kādam šim pētījumam vajadzētu būt.
"Birokrātijai nav ne kapacitātes, ne saprašanas, ko ar šiem pētījumiem iesākt"
Nepatīkamā patiesība
Vai bijuši gadījumi, kad pētījuma pasūtītāji mēģinājuši kaut kādā veidā ietekmēt pētījuma rezultātu, lai tas būtu viņiem vēlams un apstiprinātu jeb attaisnotu kaut kādus iepriekšējus pieņēmumus vai darbības?
Ja pētījums veikts virspusēji vai neprofesionāli, tas ne ar ko īpašu nevar kaitēt. Katrā ziņā tas nav bīstams. Tā ir vienīgi velti iztērēta nauda. Cita lieta, ja pētījums izskaidro situāciju, norāda uz cēloņiem, prognozē sekas. Jā, mums ir bijuši gadījumi, kad pasūtītājs, to redzot, jūtas samulsis un saka – ļoti labi, bet tas ir pārāk atklāti. Jo kvalitatīvi veikta pētījuma rezultātos, pamatīgi iedziļinoties, neveiklā situācijā var nokļūt atbildīgās amatpersonas. Līdz ar to rodas vēlme slēpt pētījumu un tā rezultātus, publiski par to nerunājot.
Bet situācijas, kad esat apzināti orientēti uz kādu konkrētu rezultātu?
Iespējams, mūs tas skar mazāk, jo Baltijas Sociālo zinātņu institūtā strādā augsti profesionāli pētnieki, tāpēc ar mums grūti manipulēt. Bet atsevišķi mēģinājumi ir bijuši. Piemēram, Kultūras ministrija pasūtīja pētījumu par reģionālajām daudzfunkcionālajām zālēm. Pētījums parādīja, ka reģioni koncertzālēm nav gatavi, cilvēkiem, kas būtu par tām atbildīgi, nav nekāda rīcības plāna un skaidrības, kā zāles izmantot. Vārdu sakot, tā bija politiski diktēta, bet praktiski nesagatavota ideja. Daži nobrīnījās, kā mēs kaut ko tādu esam uzdrošinājušies rakstīt. Es neesmu dzirdējusi, ka šis pētījums vēlāk ticis izmantots kā arguments diskusijās. Pētījumu apšaubīt nevarēja, tomēr rezultāti nederēja un tāpēc nebija vajadzīgi. Līdzīgs liktenis bija pētījumam par teātriem.
Tai pašā laikā ir bijusi arī ļoti sekmīga sadarbība, piemēram, valsts valodas, pilsonības, valsts svētku un dažu izglītības aspektu izpētē.
Politikas analīze mūsu politiķiem nav vajadzīga?
Kas pašlaik notiek ar pētniecību citās valstīs? Kāda ir attieksme, tendences, iespējas?
Lietišķie pētījumi, kas tiek veikti valsts vajadzībām, pēdējā laikā vairāk orientēti uz politikas analīzi. Tās vairs nav aptaujas, pie kurām esam pieraduši mēs, bet gan konkrēta politiska soļa - jauna likuma vai reformas – analīze. Tiek izpētītas visas šajā politikā iesaistītās puses. Gan tie, kas to veido, gan tie, kurus tā skar. Turklāt tādi pētījumi mudina modelēt situāciju, piedāvājot vairākus risinājumus. Svarīgi ir paredzēt sekas noteiktās sabiedrības grupās: kas no tā iegūs, kas zaudēs. Jo nedrīkst pieļaut, ka ieguvēji ir tikai neliela sabiedrības daļa.
"Lietišķie pētījumi valsts vajadzībām pēdējā laikā vairāk orientēti uz politikas analīzi. Tās nav aptaujas, pie kurām esam pieraduši mēs, bet gan konkrēta politiska soļa - jauna likuma vai reformas – analīze."
Kā ārzemēs tiek organizēts pētniecības darbs un veidota saikne starp zinātniekiem un valsts pārvaldi?
ASV vairāk ir neatkarīgas organizācijas un lieli pētniecības centri. Eiropā savukārt tās ciešāk saistītas ar valsts pārvaldības struktūrām. Tas veido abpusēju izpratni par nepieciešamību pēc pētījuma, par veicamo darbu un rezultātu. Pasūtītājs zina, ko un kāpēc viņš pasūta, bet pētnieks – ko no viņa gaida. Šāds modelis nodrošina, ka rezultāti pēc tam arī tiek izmantoti.
Ko mēs no visa tā varam mācīties?
Arī Latvijā ir zinātnieku grupas, kas varētu veikt šos politikas analīzes pētījumus. Vienīgi pēc tiem ir zems pieprasījums. Tajā pašā laikā, trūkstot sadarbībai, pasūtītājs nespēj izvērtēt, kuri varētu būt īstie pētījuma veicēji un kuri – tikai cenas dempingotāji – tie, ko es saucu par „projektu cilvēkiem”, jo viņi gatavi veikt jebko, nejēdzot neko. Tā pašlaik ir viena no lielākajām problēmām, ka esošā pasūtījumu sistēma neveicina kvalitāti. Ceru, ka krīze šos neprofesionāļus no nozares „izskalos”. Lai gan nav arī izslēgts, ka, apsīkstot finansējumam, tieši šie „projektu cilvēki” būs tie, kas ņems jebkuru pasūtījumu par jebkuru cenu, pretī dodot nelietderīgu produktu.
Krīze apdraud pētniecību - pētniecības trūkums apdraudēs valsts nākotni
Kas notiks ar pētniecību Latvijā krīzes apstākļos?
Krasa līdzekļu samazināšana pētniecībai, kas šobrīd notiek, liks kvalificētiem pētniekiem pamest šo jomu vai arī doties uz ārzemēm. Tai pašā laikā skaidrs, ka pētniecība kā nozare nav izveidojama ne vienā dienā un pat ne vienā gadā. Līdz ar to tiks iedragātas jau esošās iestrādes un tradīcijas. Pagaidām mūs vēl glābj pētījumi par ES līdzekļiem, bet, ja arī tos izsvītro no pētniecības līnijas...
Precizēsim. Nevis ES izsvītro šo naudu, bet Latvijas valdība?
Jā. Nosacījumos par trīs miljardu aizdevumu, ko Latvijai piešķir ES, ir norāde, lai lēmumu pieņemšana notiktu uz analītisku pētījumu pamatiem. Diemžēl mūsu valdība šo norādi ignorē un naudu pētniecībai noņem, paskaidrojot, ka efektīvāk to ieguldīt ekonomiskās situācijas uzlabošanā.
Ko mēs šādi pazaudēsim, un ar ko tas draud valstij?
Ja zinātni neiesaista lēmumu pieņemšanā, tad tiek pieņemti kļūdaini un neadekvāti lēmumi. Rezultātā mēs tagad esam tur, kur esam. Ja valsts vara no šīm kļūdām neko nebūs mācījusies un netiks izmantotas zinātniskas atziņas, mēs tā arī kulsimies, bet valdība turpinās pieņemt zemas kvalitātes lēmumus un nekādi brīnumi mūs neglābs. Vienīgi uz citu valstu fona kļūsim arvien mežonīgāki.
Pētniecība ļauj saskatīt dažādas iespējas un attīstības modeļus. Arī atšķirīgas iespējas un sekas. Ja pētniecība netiek veikta, tad mēs sekojam tai vienai idejai, kas ir mūsu galvā, un jūtamies laimīgi, ka neredzam riskus, kas mūs apdraud, tāpat kā iespējas, kuras paliek neizmantotas.
Kāpēc pie mums attieksme pret zinātni ir tāda, kāda tā ir?
Tāpēc, ka zinātni pie mums uzskata par lieku greznību, bez kuras mierīgi var iztikt. Kādēļ ministriem vajadzīgi pētījumi – viņi taču paši ir gudri! Lai gan patiesībā šī pārgudrība rodas tieši no neizglītotības. Bet neizglītota vara vēl ir pusbēda. Daudz briesmīgāk - šai varai ir labi tā, kā ir. Pašreizējie varas pārstāvji, iespējams, nemaz nevēlas pārmaiņas, jo viņiem pietiek ar to, ka „saož”, kur ir nauda. Tāpēc tas, ko var atklāt mūsu pētījumi, šai varai drīzāk ir bīstami nekā nepieciešami.
