Didzis Palejs: uzreiz gribu teikt, ka asociācijā neesam pievērsušies tās biomasas daudzuma aprēķināšanai, kas nav koksne. Jo patlaban nav iespēju runāt par cita veida rūpnieciski sagatavotu biomasu kā tikai to, kas veidota no koksnes. Turklāt no lētās koksnes, kuru citādi nevar izmantot un kas tikai „jāpaceļ” mežā, nenodarot dabai nekādu kaitējumu.
No visa Latvijas meža apmēram 66% platības atrodas auglīgā augsnē. No 66% visa meža izstrādāšanas mēs varam izvest zarus, galotnes un atgriezumus, neradot apdraudējumu nākotnes meža paaudzēm, un sagatavot koksnes biomasā – meža šķeldā.
Tātad jums ir argumenti, kālab nevajadzētu celt ogļu spēkstaciju Latvijā?
Latvijai, manuprāt, ir jāpriecājas par jebkādu energoresursu diversifikāciju. Arī saistībā ar Liepājas spēkstaciju tā būs energoresursu dažādošana, jo Latvija iegūs ogļu piegādātāju. Lielākā problēma mūsu valstij patlaban ir tā, ka energoresursu ziņā esam ļoti atkarīgi. Izvērtējot jebkurus riskus, ir jāsargās, jo starpvalstu attiecībās politika spēlē ļoti lielu lomu. Tādēļ vēl jo vairāk Latvijai būtu jāiztiek ar to, ko varam nodrošināt mēs paši tepat, Latvijā.
Es vēlos apgalvot, ka mēs tuvākajos 10 gados varam iztikt ar vietējiem resursiem un būt pilnībā enerģētiski neatkarīga valsts. Tālākā pārskatāmā nākotnē, piesaistot investīcijas, attīstoties rūpniecībai un tehnoloģijām, uzskatu, ka Latvija varētu pat iegūt pilnīgu enerģētisko neatkarību, taču jāatceras, ka enerģētikas nozares resursu (izejmateriālu) diversifikācija ir būtiska lieta no risku samazināšanas viedokļa. Svarīgākais ir, ka palielinās vietējo izejmateriālu izmantošana – katrs papildu enerģijas procents, kas saražots no vietējiem izejmateriāliem, ir zelta vērts un ir solis labklājības virzienā. Tas, protams, rada šo retorisko jautājumu par fosilo kurināmo staciju būvniecību. Tā ir realitāte, ko varu pamatot.
Vai Liepāja ir īstā vieta šādai spēkstacijai?
Kondensācijas režīma spēkstacija nozīmē gaisa sildīšanu. Manuprāt, ja arī tiešām kāds valstiski izšķiras par šādu soli (ogļu stacijas būvi), tad svarīgi ir to izmatot maksimāli lietderīgi – būvēt pie lielas pilsētas, piemēram, Rīgas, kur var patērēt saražoto siltumu un nezaudēt līdzekļus elektroenerģijas pārvadei (nebūvēt Latvijas malā, bet gan vidū). Siltums mūsu valstī ir ļoti dārga prece, tā vidējā cena valstī ir vairāk kā 40 lati megavatstundā (MWh), salīdzinot ar Somiju, kur tā ir tikai 35 Ls/MWh, un, ja kāds to domā izniekot, palaižot gaisā, tad laikam tiešām mēs esam ļoti „bagāta” valsts, kas vēl turklāt nesatraucas par vides problēmu saasināšanu. Tieši šāds pat stāsts attiecas uz Latvenergo izsapņotajām gāzes koģenerācijas stacijām – šāds projekts, iespējams, ir izdevīgs Latvenergo, bet valstiski un vidējam Latvijas iedzīvotājam tas noteikti nav labākais risinājums.
"Latvijai ir jāpriecājas par jebkādu energoresursu diversifikāciju. "
Vai rodas sajūta, ka Latvija grasās uzkāpt uz tā grābekļa, no kura cenšas nokāpt Dānija?
Diemžēl jāatzīst, ka tas tā ir. Ogles ir visnetīrākais kurināmā veids: ļoti piesārņo vidi, satur kaitīgas dūmgāzes un veido lielus izdedžu un pelnu kalnus – atsevišķiem ogļu veidiem tie ir pat līdz 28 – 29% no sadedzinātās masas. Ja gadā sadedzina, piemēram, miljonu tonnu ogļu, tad pāri paliek ap 280 000 tonnu izdedžu. Kur tos likt? Situācija varētu izvērsties diezgan dramatiska, jo plānoto ogļu staciju paredz ekspluatēt 25 – 30 gadus. Kur liksim visus izdedžus? Būvniecībā, būvmateriālu ražošanā? Vai tas tiešām ir reāli?
Tagad paraudzīsimies uz to visu no citas puses. Dānijas uzņēmums, kurā viesojās arī ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards, no viena mūsu asociācijas uzņēmuma pērk meža šķeldu. Uzņēmumiem rudenī bija biznesa pārrunas. Vaicāju, kādēļ viņi stāstījuši, ka jāpalielina ogļu izmantošana. Vismaz Latvijas presē šādi izteicieni parādījās. Viņi atbild, ka stāstījuši pilnīgi pretēji – jāpalielina biomasas izmatošana un ogles noteikti jāsamazina! To apliecina arī noslēgtie nākamā gada līgumi, kas paredz trīs reizes lielāku biomasas piegādi no Latvijas.
Ko grasās darīt Latvija? Pilnīgi pretēji – plāno celt ogļu staciju. Uzkāpt uz tā paša grābekļa, no kura tagad, investējot lielu naudu, cenšas nokāpt Dānija! Bet tad, kad Latvija gribēs no šī grābekļa nokāpt, daudz nodokļu naudas otrreiz nonāks projektā, kas varēja notikt tikai vienu reizi. Sliktākajā gadījumā mēs turpināsim dedzināt ogles, piesārņosim apkārtējo vidi un pirksim CO2 kvotas par milzīgu naudu, uz kā valsts varētu ietaupīt.
Ir dzirdēts par kādu pētījumu, atzinumu, kas pilnībā nosvēris izvēli par labu tieši ogļu spēkstacijas celtniecībai. Vai esat to lasījis?
Diemžēl nezinu, kuri zinātnieki pētījumu gatavoja, bet tas bija ļoti, ļoti tendenciozs. Radās sajūta, ka pētījums veikts tā, lai iznāktu vēlamais rezultāts. Tajā bija ļoti maz apskatīti negatīvie aspekti, kas attiecas uz ogļu lietošanu. Nebija arī apskatīti CO2 kvotu iespējamie riska aspekti. Vai tiešām uz šādiem pētījumiem mums ir jābalsta mūsu valsts nākotnes enerģētikas attīstība?
"Svarīgākais ir ražot no vietējām izejvielām un radīt pievienoto vērtību pašiem. "
Ja mums jāizvēlas starp gāzes un ogļu stacijām, tad lielākais ļaunums ir gāzes stacijas, kas mūs padara vēl vairāk atkarīgus no Krievijas. Ogļu stacija mūs šajā ziņā dara neatkarīgākus... Bet vislabākā izvēle būtu pilnībā iztikt bez importētiem energoresursiem.
Tiesa, ogļu stacijai ir paredzēta arī paralēla biomasas izmantošana. To, cik tieši liels būs izmantotās biomasas īpatsvars, noteiks investors, – minimums 10% un, visticamāk, ka ne vairāk par 40%.
Sabiedrība nezina, ka meža platība pieaug
Jūs runājat par koksnes biomasu no meža. Vai šādi netiks veicināta pastiprināta meža izzāģēšana?
Diemžēl cilvēki stereotipiski domā, ka Latvijā meži tiek pārlieku izcirsti! Tā nav! To pilnībā apliecina visa pieejamā informācija, kuru var atrast valsts institūciju ziņojumos un zinātniskajos pētījumos, bet diemžēl šo informāciju nezin kādēļ sabiedrība nesadzird.
Latvijā mežs tiek nemitīgi atjaunots, un tā platība neatkarības gados ir pieaugusi. Turklāt šķeldu neražo no lietkoksnes, tas jāatceras! Ievērojot koksnes tālākās apstrādes procesu, no nozāģēta un apdarināta koka galaproduktam ar augstu pievienoto vērtību izlieto tikai ap 40% – 45% koksnes. No sākotnējās nozāģētā koka masas pāri paliek apmēram 55% – 60%, kas kā blakusprodukts arī noteikti ir izmantojams. Uzsveru – no jau nozāģēta sortimenta, nevis no augoša koka!
No augoša koka, lai gala rezultātā rastos mēbeles, saplāksnis un cita tikpat kvalitatīva produkcija, reāli tiek izmantota tikai nedaudz vairāk kā 1/3 daļa. Produkcijai ar zemāku pievienoto vērtību gala iznākums no augoša koka ir lielāks. Bet jebkurā gadījumā pāri paliek virsmērs, zari, miza, slīpputekļi, skaidas, kurināmā un celulozes šķelda, gabalatgriezumi. Svarīgi ir saprast arī to, protams, ka valstij visizdevīgāk ir, pirmkārt, ražot produkciju ar maksimālu pievienoto vērtību un tad to, kas paliek pāri, izmantot pašmāju enerģētikā.
Latvija ir koksnes eksportētāja.
Patlaban gandrīz nenotiek zāģbaļķu eksports. Pēdējos piecus gadus zāģbaļķus izved ļoti maz. Latvija eksportē papīrmalku un nedaudz kurināmās malkas.
No sākotnējā mežizstrādes daudzuma papīrmalka veido aptuveni 30%, kurināmā malka – 10%, no kuras Latvijā paliek apmēram 5 procenti. Tātad – kā apaļkoksni un malku Latvija eksportē aptuveni 35% nocirstā meža. Pārējā ir lietkoksne – taras kluči, finierkluči, zāģbaļķi, sīkbaļķi, stabu koksne un pārējā puslietkoksne, ko tepat Latvijā izmanto un pārstrādā.
"Latvija grasās uzkāpt uz tā paša grābekļa, no kura tagad, investējot lielu naudu, cenšas nokāpt Dānija. "
Tātad jau pašlaik Latvijā rodas pietiekami daudz koksnes blakusproduktu, kas derīgi šķeldai?
Vispārīgi, ļoti piesardzīgi un „pesimistiski” vērtējot, (samazinot rezultātu aptuveni par 20%), aina pašlaik ir šāda.
Latvijā gadā vidēji izstrādājam 6,1 miljonus cieškubikmetru koksnes. Miza un virsmērs – enerģētiskā šķelda un skaidas – papildus veido 13%, kas rodas kā papildu apjoms iepriekšminētajiem 6 miljoniem koksnes cieškubikmetru.
No tiem lietkoksnes lietderīgais gala iznākums ir 45 procenti. Patiesībā gan – 55%, bet, kā jau teicu, mēs vērtējām ļoti piesardzīgi un pesimistiski, tādēļ ierēķinājām tikai 45% „tīrās” pārstrādājamās koksnes. Blakusprodukts no tā ir 55%, absolūtos skaitļos – ap 2,5 miljoni cieškubikmetru, ko ik gadu var izmantot enerģētikā un kas rodas tikai kā blakusprodukts lietkoksnei.
Vēl galotnes un celmi, ko varam izmantot tikai no meža, kas atrodas auglīgajā augsnē, nenodarot nekādā veidā pāri videi, veido 2,45 milj. cieškubikmetru (arī samazināts par aptuveni 20%) koksnes masas. Meža augšanas procesā šis daudzums atjaunojas, un nav ne mazākā iemesla šaubīties par Latvijas ilgtspējību.
"Latvijā kā blakusprodukts veidojas apmēram 6,8 miljoni cieškubikmetru koksnes masas gadā, kas izmantojama biomasai un var radīt aptuveni 17 miljonus MWh gadā. "
Rēķinot visu kopā, Latvijā kā blakusprodukts veidojas apmēram 6,8 miljoni cieškubikmetru koksnes masas gadā, kas ir izmantojama biomasai un var radīt aptuveni 17 milj. MWh gadā. Jāpiebilst, ka tas ir fakts (vēl nerēķinot potenciālu) šobrīd. Tas ir ļoti liels daudzums, ko mēs neprotam nedz „paņemt” no meža, kaut mežs pats to mums dod, nedz lietderīgi izmantot. Mēs lieliski esam iemācījušies mežu atjaunot un kopt, bet ar plašu vērienu neizmantojam daļu sava darba augļu vai pārdodam savus „zaļos” energoresursus ārzemniekiem un par lielu naudu importējam fosilos.
Koksnes plūsma
Avots: Latvijas biomasas asociācija „LatBioNrg”
Mēs, asociācijā esošie uzņēmēji, pārsvarā nodarbojamies ar meža šķeldas un granulu ražošanu. Jau patlaban mēs eksportējam 3,1 miljonu tonnu enerģētiskās koksnes gadā. Vienā tonnā koksnes „ietilpst” 2,5 megavatstundas, tātad – mēs izvedam ap 8 miljoniem megavatstundu gadā jeb „eksportējam” 350 elektrisko megavatu lielu koģenerācijas staciju. Ja vēl pierēķina daļu papīrmalkas eksporta, kuru krīzes dēļ nevienam Skandināvijā vairs nevajadzēs, tad iegūstam, ka šobrīd mēs eksportējam aptuveni 4 līdz 5 miljonus tonnu koksnes (potenciālās enerģētiskās koksnes), kas ir aptuveni 11 miljoni megavatstundu gadā.
Tas ir tik daudz, lai Latvija nodrošinātu sev stabilu enerģētisko neatkarību.
Bet kāda iznāk no šķeldas saražotās enerģijas cena? Varbūt augstāka nekā, ja ražo no oglēm?
Ja šķeldas cena ir 6 – 6,50 lati berkubikmetrā, tad saražotajai enerģijai ir tāda pati cena kā tad, ja to ražo no oglēm. Tā rēķina paši ogļu spēkstaciju speciālisti.
Pašlaik mūsu šķeldas cena ir apmēram 6 – 7 lati berkubikmetrā. Tātad runām par lētāku enerģiju no oglēm nav pilnīgi nekāda seguma! Turklāt cena oglēm noteikti augs, šķeldai pašlaik nedaudz krīt.
Ogļu cenai jāskaita klāt arī maksa par CO2 kvotu pirkšanu. Tātad šķeldas cena jau tagad ir zemāka, pat ar visām subsīdijām atjaunojamo energokultūru audzētājiem!
Un ir vēl viena „vājā vieta” – ogļu patēriņam nepieciešamas ekoloģiskās izmaksas: izdedžu un pelnu apglabāšana. Vai maz ir izpētīts, kur tos glabāt un kādas izmaksas tas radīs? Baidos, ka ne.
Jāveicina ražošana, tajā skaitā enerģētika
Vienīgais pašmāju spēks, kas var palīdzēt valstij atkopties bēdīgā ekonomiskā situācijā, ir uzņēmēji un to darbība. Latvijā sliktie laiki ir pienākuši.
Kā varam situāciju uzlabot? Nevis pelnot ar starpniecību un ievedot valstī importētās preces un resursus, bet gan attīstot vietējo ražošanu. Ja mēs izmantojam vietējos materiālus un tiem pievienojam vērtību Latvijā, tad mūsu ekonomika uzlabojas. Arī enerģētika ir ražošana.
Mēs varam ievest kurināmo, kurš simboliskās mērvienībās izmaksā 10 latus par saražoto megavatstundu, vai arī patērēt vietējo kurināmo, kurš maksā, piemēram, 15 latus par megavatstundu. Matemātiski iznāk dārgāk. Bet – kas notiek ar naudu, kura samaksāta par kurināmo?
"Palūkojoties uz Latvijas pilsētām no siltumtarifu viedokļa, zemākais siltumtarifs ir tajās, kurās kurina ar biomasu – Valkā, Smiltenē, Balvos utt. "
Par importēto kurināmo – nauda uz neatgriešanos aizplūst no valsts prom. Par pašu saražoto kurināmo – nauda paliek mūsu valsts ekonomikā. Nonāk pie mežsaimniekiem, lauksaimniekiem, energokultūru ražotājiem, pārstrādātājiem, piegādātājiem, transportētājiem. Nauda apritē nonāk otru reizi, patiesībā pat vairākas, un tepat Latvijā uzlabo mūsu ekonomiku. Un tas tieši pašlaik Latvijai ir svarīgi! Tādēļ tiešo izmaksu salīdzinājums ir nekorekts. Turklāt, palūkojoties uz Latvijas pilsētām no siltumtarifu viedokļa, zemākais siltumtarifs ir tām pilsētām, kurās kurina ar biomasu – Valkā, Smiltenē, Balvos utt. –, neraugoties pat uz novecojušajām tehnoloģijām.
Svarīgākais ir ražot no vietējām izejvielām un radīt pievienoto vērtību pašiem. Valdībai būtu jādefinē un jāsaprot, kas Latvijai ir nozīmīgi ilgtermiņā.
Cik nojaušu, asociācija darbojas, šķeldas bizness plaukst un tās eksports pieaug.
Protams, mēs varam savu šķeldu neatskatoties pārdot ārzemniekiem, pelnīt naudu un turpināt dzīvot ļoti labi. Bet – ne viss mērāms naudā un labklājībā.
Patriotisma gars meža darbiniekos vienmēr bijis ļoti spēcīgs, un tas nekur nav pazudis. Tikai skumji, ka mūs nedzird un mūsu aplēsēs neiedziļinās.
Mums nav vienalga, kas notiek ar valsts ekonomiku un vietējiem resursiem. Tādēļ esam nodibinājuši asociāciju un runājam, lai kaut daļa sabiedrības mūs sadzird!
Jā, tuvākajos piecos, desmit gados no šīs darbības nekāda reāla labuma mums kā atsevišķiem cilvēkiem nebūs. Bet labums būs visai Latvijas sabiedrībai, tautsaimniecībai un mūsu valstij. Tas ir ļoti svarīgi.
