Students, rezidents un tad tikai ārsts

Medicīnas studenti, beidzot augstskolu, saņem diplomu, tomēr tas viņiem neļauj pilnvērtīgi praktizēt par ārstiem. Ir, protams, studenti, kas savas iegūtās zināšanas izmanto, nestrādājot ārsta profesijā, tomēr lielākā daļa, sešus gadus nomācījušies, grib būt dakteri. Tas nozīmē, ka viņiem vēl 3-6 gadi jāmācās rezidentūrā - jāstudē, vienlaikus praktizējoties pie apmācīt tiesīgiem ārstiem.

Ik gadu līdzekļus rezidentu apmācībai piešķir valsts (šobrīd Ls 847 mēnesī). Tas nozīmē, ka students mācās par valsts naudu, tādēļ viņam jāparaksta līgums, kurā viņš piekrīt valsts sadales kritērijiem, apņemoties noteiktu laiku pēc rezidentūras beigšanas strādāt valsts norādītajā vietā.

Studentu pieredze liecina, ka bieži vien pēc rezidentūras beigšanas šī sadale aizkavējas, jo tai nav definēts beigu laiks. Tiesa, bieži vien rezidentūras vieta jaunajam ārstiem nodrošina darbavietu, taču tiem, kam šāda piedāvājuma nav, jāpaļaujas uz valsts sadali, kas ir visai nenoteikta un nereti piedāvātā vieta neatbilst precīzi specialitātei. Ja cilvēks no šīs vietas atsakās, viņam valstij ir jāatmaksā nauda par rezidentūras apmācības procesu. Sadale notiek arī teritoriāli - rīdzinieks var tikt nosūtīts strādāt uz nomaļākām vietām, kas ne vienmēr iet pie sirds. Jau kopš padomju laikiem studentu vidū klīst anekdotes par ārstiem, kas laukos pazuduši vai kurus vilki apēduši. Lai izvairītos no valsts diktētajiem noteikumiem, jaunie ārsti, protams, var izvēlēties mācīties par saviem līdzekļiem - tad augstskolai jāmaksā 1300 latu gadā. Toties pēc tam - dari, ko gribi.

Šogad situācija ir šāda: studijas medicīnas augstskolās beidz 148 studenti, un neviens no viņiem vēl nezina, ko darīs tālāk, jo nav skaidras valsts nostājas. Latvijas Jauno ārstu asociācijas prezidente Maija Radziņa saka: "Joprojām Veselības ministrijā nav izstrādāta ne īstermiņa, ne ilgtermiņa cilvēkresursu plānošanas programma ārstiem, tādēļ nevar skaidri zināt, cik un kādās specialitātēs jaunie mediķi būs vajadzīgi nākamajos gados. Visupirms būtu jāveic plānošana, pēc tam var skaitīt finanses. Šobrīd notiek otrādi - jau kuru gadu sadalām finanses un tad domājam, ko vajadzēs, un šeit nereti prevalē politiskās ambīcijas. Taču vajadzētu sabalansēt medicīnas studentu rezidentu un speciālistu skaitu, ņemot vērā apmācības ilgumu 10-11 gadi, lai valsts nauda tiktu tērēta racionāli. Ja valstī nav plānošanas, tas rada sistēmiski no Latvijas izgrūstus jaunus, gudrus ārstus."

Rezidentu problēmas un problēmas ar rezidentiem

Ir dažādi viedokļi par to, vai visiem medicīnas studiju beidzējiem jākļūst par rezidentiem. No vienas puses, plānojot studiju vietu augstskolā, valstij jau laikus vajadzētu padomāt par to, vai vēlāk šiem studentiem būs prakses vietas pēcdiploma apmācībai un - galu galā - vai būs arī darbs, citādi izskatās, ka Latvija par valsts līdzekļiem gatavo darbiniekus Eiropai. No otras puses, ja jau Eiropas Savienībā iestājāmies un tās labumus saņemam, kāpēc lai būtu nemierā ar to, ka kaut ko dodam arī pretī?

Rīgas Stradiņa universitātes mācību zinātnes direktors Dainis Krieviņš uzskata, ka visiem rezidentūrā nav jāmācās. Tur jādodas labākajiem, kas spēj izturēt konkursu tieši paša izvēlētajā specialitātē, nevis tajā, kurā konkursa nav. Jārēķinās ar to, ka labākos rezidentus kolēģi pamana, viņi kļūst par konkurentiem un... arī par uzvarētājiem.

Viedokļi atšķiras arī par to, kur būtu jābūt rezidentūras vietām. Pastāv viedoklis, ka rezidentūru vajadzētu iziet tikai lielajās universitātes slimnīcās. "Ja rezidents piedzīvo īstu mašinēriju, piemēram, slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur intensīvā darba tempa dēļ viņš visas 24 dežūras stundas pat nepiever acis, - tad ir iespēja kļūt nevis par labu ārstu, bet par labāko ārstu," uzskata D.Krieviņš. Turklāt viņš uzsver, ka tieši tā vieta, kur satiekas medicīniskās zināšanas un izpratne par jaunākajām tehnoloģijām, ir vieta, kur jaunais ārsts rezidents acumirklī var kļūt ne vien par konkurentu, bet lieliem soļiem apdzīt arī pieredzējušāko profesoru. Tikmēr vairākas reģionālās slimnīcas uzsver: tieši lauki ir vieta, kur var sagatavot tādus speciālistus, kādus Latvijai drīz vajadzēs vairumā - labus, īstus ambulatoros speciālistus.

Rezidents ir neskaidrā situācijā. Nekur nav precīzi noteikts, ko viņš drīkst darīt rezidentūras pirmajā gadā, ko otrajā un tālāk. Daudz kas atkarīgs no apmācīt tiesīgā ārsta, kura vadībā viņš strādā. Cits rezidentam ļauj rīkoties pašam, cits ļauj tikai stāvēt maliņā un skatīties. Arī pašiem apmācīt tiesīgajiem ārstiem nav īstas skaidrības, ko ļaut un ko ne. Par kļūdām taču kādam jāatbild!

Problēmas rada arī pacientu attieksme: nevajag man nekādu rezidentu - dodiet profesoru! Bet arī rezidentiem vajag praksi... "Ir virkne rezidentu, kas nāk ar spīdošām idejām, kādas gados vecākam ārstam pat prātā neienāktu, tādēļ būtu labi, ja sabiedrība izprastu rezidentūras būtību un saprastu, ka arī jaunais ārsts ir ārsts," atgādina D.Krieviņš.

Bet nav tā, ka problēmas ir tikai rezidentiem. Viņu apmācītāji arī var minēt vairākas problēmas, ko rada rezidenti. Tā, piemēram, šobrīd saskaņā ar Darba likumu rezidents ir strādājošais - slēdz līgumu ar ārstniecības iestādi un saņem algu, bet pēc Augstskolu likuma viņš ir studējošais, kas apgūst profesionālo studiju programmu, kurā būtiska loma ir praktiskajai daļai, un gatavojas studiju noslēgumā saņemt diplomu. Mēdz gadīties tā, ka rezidents pēkšņi izdomā braukt uz Angliju. Un kā tad darba attiecības? Tāpat ir rezidenti, kas uz savu prakses vietu dodas ar pārāk lielām ambīcijām: sak, dodiet nu man recepšu grāmatiņu, jāsāk izrakstīt zālītes...

Un ir vēl kāda problēma, par kuru cenšas runāt piesardzīgi un rūpīgi izvēloties izteicienus. Situācija saprotama: valsts nemitīgi ražo jaunus ārstus, apmaksājot viņiem rezidentūru un dodot skaidri zīmi, ka viņi ir un būs vajadzīgi. Tai pašā laikā jaunie ārsti redz, ka slimnīcās strādā ārsti pensionāri, bet darbavietu ir tik, cik ir. Nav noslēpums, ka tā ir problēma arī slimnīcu direktoriem, jo nevar vecajam dakterim iedot ragaviņas un parādīt, kur ir mežs. Turklāt pieredzējušie ārsti būtu ļoti noderīgi apmācību procesā - nododot savu pieredzi jaunajiem. Bet nevar arī zināt, vai jaunais ārsts nebūtu vēl labāks.

Latvijā maksimālais tiesneša amata pildīšanas vecums rajonu (pilsētu) un apgabaltiesu tiesnešiem ir 65 gadi, bet Augstākās tiesas tiesnešiem - 70 gadi. Šo termiņu gan var pagarināt, tomēr pamatā, sasniedzot šo vecumu, viņiem jādodas pelnītā atpūtā. Mediķiem šāda vecuma cenza nav. Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš arī nesola, ka attiecīgu valsts regulējumu veselības aprūpes sistēmā varētu ieviest, atzīstot, ka attiecības ar darbiniekiem tomēr jākārto katras konkrētās medicīnas iestādes vadībai. Tikmēr Veselības ministrijas informācija liecina, ka 2009. gadā 7% Latvijas ārstu bija vecumā līdz 30 gadiem, 15% - no 30 līdz 40, 29% - no 41 līdz 50, 27% - no 51 līdz 60, 16% - no 61 līdz 70, bet vecumā pēc 71 gada - 6 procenti.

Cik ārstu ir un cik vajadzēs

Sertificēto ārstu skaits Latvijā pieaug, savukārt pamatspecialitātē strādājošo ārstu skaits samazinās, liecina Veselības inspekcijas Ārstniecības personu un atbalsta personu reģistra informācija. Tā 2007. gadā Latvijā bija 11 267 sertificēti ārsti, 2007. gadā - 11 553, 2008. gadā - 11 925, bet 2009. gadā - 12 164. Savukārt pamatspecialitātē 2006. gadā strādāja 8220 ārsti, 2007. gadā - 8440, 2008. gadā - 8650, bet 2009. gadā - 8389 ārsti. Kā skaidro R.Muciņš, īpaša uzmanība jāpievērš tieši abu rādītāju būtiskajai atšķirībai: ir apmēram 4000 ārstu, kam ir sertifikāti, bet kas pamatdarbā nestrādā. Iespējams, viņi vai vismaz daļa to grib darīt, bet nav vietas.

Nodrošinājums ar ārstiem Latvijas reģionos ir atšķirīgs, liecina Veselības ministrijas informācija. Tā 2009. gadā uz katriem 100 000 iedzīvotāju Rīgā bija 500 ārsti, Kurzemē - 327, Latgalē - 246, Vidzemē - 232, bet Zemgalē - 212. Valstī pieaug nodrošinājums ar ģimenes ārstiem. Tā 2006. gadā Latvijā bija 1298 ģimenes ārsti - 57 ārsti uz 100 000 iedzīvotājiem. Savukārt 2009. gadā bija 1315 ģimenes ārsti - 58 uz 100 000 iedzīvotājiem. Jāatzīmē, ka ES vidēji uz šādu iedzīvotāju skaitu ir 97 ārsti. Latvijai vēl ir kur tiekties. Starp citu, Francijā uz 100 000 iedzīvotāju ir 166 ģimenes ārsti.

Veselības ministrijas norādītajās prioritātēs turpmākajiem gadiem tiek īpaši uzsvērta primārās veselības aprūpes tīkla (ģimenes ārstu) attīstība un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta attīstība. Tātad - nākotnē pirmām kārtām vajadzēs zinošus primārās aprūpes ārstus. "Savā ziņā Latvijai ir paveicies - tā kā ejam soli aiz citām Eiropas valstīm, mums ir zināmas norādes, kā attīstīties," saka R.Muciņš. Viņš prognozē, ka līdz ar Latvijas sabiedrības novecošanos palielināsies pieprasījums pēc geriatrijas un paliatīvās aprūpes speciālistiem, bet samazināsies pieprasījums pēc pediatrijas un dzemdniecības speciālistiem. Savukārt, pieaugot darbspējas vecumam, krietni pieaugs pieprasījums pēc veselības veicināšanas un rehabilitācijas speciālistiem. Vienā vārdā sakot - sabiedrība novecos, strādāsim ilgi un smagi, bet bērni dzims mazāk.

Atbilstoši šīm prognozēm par nākotnes specialitātes izvēlēm būtu jādomā arī jaunajiem ārstiem. Vai viņi tā dara? Latvijas Jauno ārstu asociācija nupat aptaujājusi 117 pēdējo kursu medicīnas studentus par viņu nākotnes plāniem. Gandrīz visi plāno stāties rezidentūrā, un pieprasītākās profesijas ir ķirurgs, anesteziologs, ginekologs, neirologs, internists, pediatrs un tikai tad - ģimenes ārsts. Šīs vēlmes gan īsti nesakrīt ar Veselības ministrijas priekšlikumiem specialitāšu sadalei starp 170 prognozētajām šī gada rezidentu vietām. Te 40 vietas ir atvēlētas tieši ģimenes ārstiem.

Ceļamaize rezidentiem

"Ir jāsaprot, ka slimnīcas, kādas tās bija līdz šim, vairs nevar un nedrīkst pastāvēt," uzskata Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Juris Bārzdiņš. Lai cik sāpīgi sabiedrība uztver slimnīcu pārprofilēšanu, jāsaprot: pasaule virzās uz ambulatoro, nevis stacionāro aprūpi, tādēļ arī Latvijas slimnīcas nedrīkst palikt par sociālās aprūpes iestādēm. "Turklāt mediķiem jāizbeidz šantažēt sabiedrība ar to, ka mums tūlīt beigsies nauda un tūlīt nevienu neārstēsim. Un vēl, rezidentiem iesaku iemācīties neatkārtot savu pieredzējušo kolēģu kļūdu - nemitīgo sūkstīšanos par algām. Ārsti ir nokaitinājuši sabiedrību ar stāstiem par savu grūto dzīvi. Visi taču tāpat redz, kādās mašīnās kurš ārsts brauc un kādā mājā dzīvo," saka J.Bārzdiņš.

Viņš nebaidās atzīt, cik ļoti slimnīcai noder rezidenti - tas ir lielisks darbaspēks, kam slimnīca ļauj darboties un gūt pieredzi, pārlieku nemeklējot normatīvajos aktos atbildes, ko viņi drīkst un nedrīkst darīt.

To, ka jaunajiem ārstiem jāskatās uz ambulatorās aprūpes pusi, piekodina arī Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. "Jūs esat mums vajadzīgi šeit, Latvijā, un uz visiem laikiem," teic P.Apinis. Lai gan viņš atzīst, ka prognozēt rezidentu nākotni ir pagrūti, zināmas tendences tomēr iezīmējas. Pasaule arvien straujāk virzās uz jauniem un jauniem tehnoloģiskajiem uzlabojumiem. Tas, par ko sapņojam, tiek izgudrots tik ātri, ka apsteidz pat vispārdrošākās prognozes. Pasaule virzās uz vienkāršām, kvalitatīvām tehnoloģijām.

Ko Latvijai vajadzēs vairāk - speciālistu, kas spēj apieties ar miljoniem vērtām tehnoloģiskajām iekārtām vai labu primārās aprūpes ārstu, kuram galva strādā un rūp pacientu veselība gan līdz nopietnai saslimšanai, gan tad, kad jātiek galā ar hroniskām kaitēm? Izskatās, ka Latvijai vairāk vajadzēs otros.