Latvijas enerģētikā izmanto dažādus biomasas veidus. No tiem vispopulārākie ir meža produkti – malka, šķelda, granulas un citi. Savukārt no augkopības aktuāli ir salmi, graudi bioetanola ražošanai, kā arī rapša sēklas biodīzeļdegvielas ražošanai. Šeit jāpiebilst, ka Latvijas apstākļos no vienu hektāru liela lauka gadā var iegūt pat vairāk enerģijas nekā no meža. Vērā ņemams potenciāls ir arī atkritumu biomasa, ja to izmanto kā izejvielu biogāzes ražošanai.
Rezerves lielas, bet arī sarežģījumu gana
Kā īstenot valdības uzstādījumu, lai zaļās enerģijas īpatsvars 2020. gadā Latvijā sasniegtu vismaz 40%, nule 18. janvārī tika spriests Latvijas Zaļās enerģētikas forumā, kas pulcēja valsts iestāžu pārstāvjus, zinātniekus un uzņēmējus –tātad speciālistus, kuriem pārredzamā nākotnē vajadzēs realizēt šīs visai ambiciozās ieceres.
Plāna iedzīvināšanas pamatu veido mūsu mežrūpniecības industrija, forumā uzsvēra ekonomikas ministrs Artis Kampars. Taču dažkārt nākas pārmest, ka tā nedod pietiekami lielu pievienoto vērtību. Piemēram, Zviedrijā katrs kubikmetrs koksnes vidēji dod ieņēmumus 400 ASV dolāru vērtībā. Pie mums šis pienesums ir krietni zemāks – tikai 185 dolāri. Tas liecina par ievērojamu attīstības potenciālu, tostarp enerģētikas laukā. Aplēses rāda, ka, attīstot zaļās enerģētikas industriju, tuvākajos gados šajā industrijā iespējams radīt ap 10 tūkstošiem jaunu darba vietu.
„Mēs nesākam tukšā vietā,” teica ministrs. „Aizvadītajā gadā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 198 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību”, kas pavēra lielākas iespējas tiem uzņēmējiem, kuri enerģiju gribēja ražot no biomasas, tādējādi to padarot konkurētspējīgāku. Līdz 2016. gadam investīcijās biomasas koģenerācijas elektrostacijām paredzēts piesaistīt finansējumu 8,1 miljonu latu apmērā no valsts budžeta un 27 miljonus latu no Eiropas struktūrfondiem. Daudzi no šiem projektiem atrodas sagatavošanas stadijā vai tūlīt sāks darboties. Šobrīd ministrija kopā ar zinātniekiem, kā arī profesionālajām organizācijām izstrādā ilgtermiņa skatījumu uz zaļās enerģētikas attīstību, kas tiks atspoguļots Atjaunojamo energoresursu likuma projektā. Domājams, tas tiks pieņemts jau šā gada vasarā.”
"Visā Latvijā jānosaka arī vienots siltuma enerģijas tarifs."
Taču vienlaikus ir vairāki apstākļi, kas Latvijā kavē zaļās enerģētikas attīstību. Iedzīvotāju izpratnē zaļā enerģētika diemžēl nereti saistās ar koruptīvu vidi, kurā darbojas veikli ļaudis, kas var ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu. Valda arī uzskats, ka tā ir dārga un neperspektīva. Šā viedokļa mainīšanai ir nepieciešams liels sabiedrības atbalsts. Otra problēma vairāk saistīta ar tehniskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Piemēram, no biogāzes ražojot elektroenerģiju, pagaidām netiek domāts par siltuma izmantošanas iespējām. Daži to gluži vienkārši izkūpina gaisā. Šī situācija ir pilnīgā pretrunā ar kopējās politikas nostādnēm enerģijas ražošanas jomā. Savukārt trešais problēmu loks ir saistīts ar investīciju trūkumu. To piesaisti varētu sekmēt skaidrs zaļās enerģētikas turpmākās attīstības redzējums un sakārtota likumdošana.
Zaļā enerģētika – valsts neatkarības priekšnoteikums
Zaļās enerģētikas attīstība neapšaubāmi sekmēs arī Latvijas energoneatkarību. Līdz šim laikam elektroenerģijas ražošanā galvenokārt tiek izmantota dabasgāze, kuru importē no Krievijas. Tagad mūs jau sasniegusi ziņa, ka vasaras sākumā tās cenu var paaugstināt par vairākiem desmitiem procentu. Īpaši sāpīgi šis sadārdzinājums var skart ražotājus un pēc tam arī preču un pakalpojumu pircējus. Tieši tādēļ atjaunojamiem resursiem ir jānodrošina konkurētspējīgas cenas, tām jābūt ekonomiski pamatotām un saimnieciski iespējami izdevīgām.
"Iedzīvotāju izpratnē zaļā enerģētika diemžēl nereti saistās ar koruptīvu vidi, kurā darbojas veikli ļaudis, kas var ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu."
Palielinot zaļās enerģijas ražošanu par 10 teravatstundām (TWh) gadā, Latvija ietaupītu no 200 līdz 300 miljoniem latu, kurus šobrīd maksājam par gāzi, uzsvēra RTU profesore Dagnija Blumberga. Šos resursus vispirms vajadzētu izlietot koksnes sarūpēšanai, modernu tehnoloģiju veidošanai un lielu koģenerācijas staciju būvniecībai Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā un citās lielajās pilsētās. Zaļās enerģētikas kontekstā viņa visai skeptiski vērtēja plānus par Rīgas TEC-2 rekonstrukcijas otro kārtu, kuras projektā paredzēts paplašināt gāzes kā kurināmā izmantošanu. Jautājums par turpmāko rīcību gan pagaidām neesot galīgi izlemts.
„Koksnes mums ir vairāk, nekā to tehnoloģiski varam izmantot,” uzskata profesore. „Tas noteikti veicinātu katlumāju pāreju no gāzes uz koksni. Šādi sekmīgi paraugi Latvijā ir vairāki.” Lai attīstītu zaļo enerģētiku, kopumā būtu nepieciešamas diskusijas par trim pamatjautājumiem – likumisko bāzi, informāciju un finansēm. Kas attiecas uz likumdošanu īstermiņā, ir jāvienkāršo normatīvie akti, jāatceļ vairāki Ministru kabineta noteikumi, to vidū arī tādi, kas dod nepamatotas priekšrocības atsevišķiem enerģijas ražotājiem. Protams, nepieciešams arī Atjaunojamo energoresursu likums un grozījumi Ēku energoefektivitātes likumā. Visā Latvijā jānosaka arī vienots siltuma enerģijas tarifs.
"No biogāzes ražojot elektroenerģiju, pagaidām netiek domāts par siltuma izmantošanas iespējām."
Otrs darbības virziens ir saistīts ar informācijas trūkumu, norāda profesore. Piemēram, ir liela starpība starp cilvēkiem, kuriem ir informācija par iespējām uzbūvēt jaunu elektrostaciju ar vilinošiem noteikumiem, un tiem, kam tādas nav. Piemēram, ES likumdošanā šobrīd tiek strādāts pie regulējuma, kas enerģētikā paredz ievērojamu atbalstu trim reģioniem – Eiropas dienvidiem, Baltijas un Ziemeļjūras reģionam. Šādas informācijas trūkums sabiedriskajā telpā var dot zināmas priekšrocības atsevišķām, ar biznesu saistītām cilvēku grupām, kas to izmantotu savās interesēs, brīdina D.Blumberga. „Latvijai ir pieejami arī vairāki finansējuma avoti – ES resursi, klimata pārmaiņu finanšu instruments un citi. Visai bieži tiek iesniegti projekti, kuros 90 procentu ir optimisma daļa un 10 procentu - reālas tehnoloģijas. To varētu arī nosaukt tā – ticēt brīnumam... Enerģētikas sektora kropļošana galvenokārt ir saistīta ar šā finansējuma sadali. Bet tieši atjaunojamo resursu izmantošanas problēma ir Latvijas izdzīvošanas jautājums,” pārliecināta D.Blumberga.
Pasākuma dalībnieki uzsvēra arī citas problēmas, kas saistītas ar energoefektivitātes paaugstināšanu ēkās, katlumāju pārveidi uz vietējā kurināmā izmantošanu un citiem jautājumiem.
"Zaļās enerģētikas kontekstā plānus par Rīgas TEC-2 rekonstrukcijas otro kārtu, paplašinot gāzes kā kurināmā izmantošanu, vērtē skeptiski."
Latvijas Zaļās enerģētikas foruma nobeigumā tika pieņemta rezolūcija, kurā cita starpā pasludināts, ka līdz šā gada 1. jūnijam jāizstrādā Atjaunojamo energoresursu rīcības plāns un līdz 1. martam jāsagatavo Atjaunojamo energoresursu likuma projekts, ko jāpieņem līdz 2010. gada beigām, ietverot šādus ilgtermiņa pamatprincipus:
- energoefektivitātes paaugstināšana un atjaunojamo energoresursu izmantošana ir savstarpēji saistīti un līdzvērtīgi jautājumi, ko nedrīkst risināt atsevišķi;
- ir jāsekmē neatkarīgu dažādu nozaru ekspertu iesaistīšana likumdošanā un rīcības plānošanā;
- visiem atjaunojamo energoresursu veidiem ir iespējas attīstīties un būt konkurētspējīgiem ar fosilajiem energoresursiem;
- jāizstrādā mehānismi, lai panāktu plašu un demokrātisku sabiedrības iesaistīšanos energoefektivitātes paaugstināšanā, atjaunojamo energoresursu izmantošanā; veicināt pašvaldību energoapgādes sistēmu attīstību atjaunojamo energoresursu virzienā.
