Kā identificēt personas, nenorādot personas kodu, ir viens no valsts tieslietu sistēmas aktuālajiem problēmjautājumiem. Tā risināšanā liela nozīme ir juristu un citu speciālistu diskusijām, kā arī sabiedrības līdzdalībai publiskajā telpā izskanējušo ideju izvērtēšanā, to akceptēšanā vai noraidīšanā.
Jau šā gada februārī portālā „LV.LV” rakstīts par iedzīvotāju sūdzībām, ieraugot publiskotu savu personas kodu. Oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" personas kodi tiek publicēti Ministru kabineta rīkojumos par pilsonības piešķiršanu un sludinājumos (piemēram, uzaicinājumos uz tiesu, laulību līgumos, mantojuma lietās u.c.). To nosaka vairāki normatīvie akti. Piemēram, Ministru kabineta rīkojumi par pilsonības piešķiršanu tiek izsludināti, tos publicējot valsts valodā oficiālajā preses izdevumā saskaņā ar likumu "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību".
Rosina diskutēt
 |
| Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I. |
“Latvijas Vēstnesis” un Datu valsts inspekcija (DVI) regulāri saņem iedzīvotāju pretenzijas par personas kodu publiskošanu, īpaši interneta vidē. Kāds varētu būt risinājums? S. Plūmiņa skaidro, ka “Latvijas Vēstnesis” tos publicē tāpat kā jebkuru citu valsts informāciju. Tādējādi problēma pastāv nevis laikraksta rīcībā, bet faktā, ka šie rīkojumi ir publiski pēc būtības. To paredz normatīvie akti.
Lai gan sabiedrība šo jautājumu ik pa laikam aktualizē, trūkst valsts līmeņa argumentētas diskusijas, vai un kāpēc ir nepieciešams šos Ministru kabineta rīkojumus par pilsonības piešķiršanu publicēt, uzskata DVI direktore. Viņa norāda: “Valstij ir jāņem vērā, ka cilvēki izsaka neapmierinātību par esošo kārtību. Vārdam “nepieciešams” datu aizsardzībā ir liela nozīme. Ja valstij kāda rīcība ir nepieciešama, tas jādara. Bet varbūt šo rīkojumu vai citas informācijas, kurā ietverts personas kods, publiskošana nav ar tik augstu obligātuma pakāpi?”
Citu personu interešu aizstāvībai
Saskaņā ar Civillikumu oficiālajā laikrakstā tiek publiskots laulības līguma noslēgšanas fakts. Uz jautājumu, kālab tas tiek darīts, S. Plūmiņa skaidro vienu no atbildēm: uzņēmējiem, slēdzot dažādas savstarpējās attiecības, nepieciešams zināt otras puses mantisko stāvokli – vai tai ir īpašumi vai arī nekas nepieder. Piemēram, persona formē līgumu par mantas pārdošanu, bet izrādās, ka laulību līgums paredz: daļa no šīs mantas pieder viņas laulātajam dzīvesbiedram. Izlasot šo publiski pieejamo informāciju, potenciālais pircējs ar to var rēķināties.
"Latvijas Vēstnesis” nav tiesīgs mainīt oficiālo publikāciju saturu, koriģējot tajā ietverto informāciju, piemēram, dzēst personas kodus Ministru kabineta rīkojumos par pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā."
DVI neatbalsta pārāk plašu personas koda publiskošanu, tāpēc arī ir ieinteresēta rast risinājumu, kas ļautu no tā izvairīties. Piemēram, S. Plūmiņa rosina diskutēt, varbūt informāciju par laulību līgumiem var publicēt, nenorādot personas kodu, bet citas personu identificējošas pazīmes.
Ja būs tikai elektroniskā versija?
Laikraksta elektroniskās versijas (www.vestnesis.lv) saturs ir identisks oficiālā laikraksta saturam (t.i., drukātajai versijai). Ja cilvēkam ir pretenzijas pret personas koda publiskošanu elektroniskajā versijā, viņš tās laikrakstam dara zināmas. Taču „Latvijas Vēstnesis” nav tiesīgs mainīt oficiālo publikāciju saturu, koriģējot tajā ietverto informāciju, piemēram, dzēst personas kodus Ministru kabineta rīkojumos par pilsonības piešķiršanu naturalizācijas kārtībā. Savukārt, ja pretenzija saņemta par sludinājumiem, katrs gadījums tiek analizēts individuāli un pieņemts lēmums, vai personas kodu no sludinājuma izdzēst. Taču šāds risinājums nevar pastāvēt visu problēmgadījumu novēršanai.
 |
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV. |
Ir divi fakti. Pirmais – cilvēkiem nepatīk, ka tiek publiski norādīts personas kods, it sevišķi, ja to ar meklētāja palīdzību var atrast internetā. Otrs – pagaidām “Latvijas Vēstneša” elektroniskajai versijai nav oficiāla statusa, t.i., tās juridiskais statuss nav nostiprināts normatīvajos aktos. “Tieslietu ministrija šobrīd gatavo koncepciju par elektroniskās oficiālās publikācijas ieviešanu, un šī koncepcija Ministru kabinetā tiks iesniegta šogad,” saka D. Ābele. Var secināt, ka tādējādi personu dati, tostarp personas kods, neizbēgami tiks publiskoti internetā. Visticamāk, cilvēku nepatika viņu personas koda pieejamībai tikai pieaugs.
Tālab S. Plūmiņa uzskata, ka, pirmkārt, ir jādiskutē, kādi personas dati sludinājumos būtu iekļaujami. Un, otrkārt, nepieciešamības gadījumā jāveic grozījumi normatīvajos aktos, lai personas koda publiskošana internetā valsts iedzīvotājiem nebūtu uzspiesta pret viņu gribu. Vienisprātis ir arī D. Ābele. Viņa uzsver, ka noteikti jārod risinājums, kā personu var identificēt. Lai atceramies, piemēram, tā dēvēto Ojāra Grīnberga lietu, kas saistīta ar 2005. gada 23. februāra Ministru kabineta rīkojumu par Ojāra Grīnberga iecelšanu Ventspils ostas valdes locekļa amatā (bez precizējošām norādēm šīs personas identificēšanai, tostarp netika norādīts personas kods). Tādējādi kā var pierādīt, ka minētais vīrietis nav pazīstamais dziedātājs?
Bankas paroli uzzināt nevar
Viens no biežākajiem argumentiem, kālab cilvēki iebilst personas koda publicēšanai, ir maldīgais uzskats, ka, zinot personas vārdu, uzvārdu un personas kodu, ļaundari var noskaidrot bankas konta numuru, paroli un citu informāciju, lai ļaunprātīgi gūtu finansiālu labumu. Gan DVI, gan banku pārstāvji to kategoriski noliedz – tik vienkāršs šis process nav.
SEB bankas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Agnese Gribuste, lūgta kliedēt iedzīvotāju bažas, norāda, ka, piemēram, SEB bankā Klientu identifikācijas standarts paredz ļoti rūpīgu klienta identificēšanu, pirms tiek veikti jebkādi finanšu darījumi. “SEB banka ir definējusi, ka klienta identifikācija ir klienta, tā pārstāvja, kā arī patiesā labuma guvēja personisko datu iegūšana, dokumentāra to apliecināšana un atbilstošo dokumentu vai noteiktā kārtībā apliecinātu kopiju glabāšana. Līdz ar to apgalvojums, ka tikai identifikācijas dati – vārds, uzvārds, personas kods – kalpo kā darījumu veikšanas priekšnosacījums neatbilst patiesībai,” uzsver A. Gribuste.
Identifikācijas galvenie elementi ir droša pārliecināšanās, ka fiziskā persona, kas stājas darījuma attiecībās ar banku, lieto savus spēkā esošos identitāti apliecinošus dokumentus – bankas amatpersonai jāpārliecinās, vai dokumentā redzamais foto atbilst uzrādītājam un jāsalīdzina personas paraksta atbilstība ar dokumentā uzrādīto paraksta paraugu.
"Jāveic grozījumi normatīvajos aktos, lai personas koda publiskošana internetā valsts iedzīvotājiem nebūtu uzspiesta pret viņu gribu."
Banka neuzsāk sadarbību ar klientu bez tā fiziskas identifikācijas – nav pieļaujams uzsākt sadarbību ar klientu, balstoties uz informāciju, kas saņemta pa pastu vai izmantojot interneta pakalpojumus, atzīmē A. Gribuste.
Savukārt, identificējot fizisku personu rezidentu, bankas amatpersonai ir jāpieprasa un jāsaņem kāds no identitāti apliecinošiem dokumentiem: LR pilsoņa pase vai pilsoņa personas apliecība, LR nepilsoņa pase vai nepilsoņa personas apliecība, ārvalstnieka pase vai uzturēšanās atļauja, bezvalstnieka ceļošanas dokuments vai uzturēšanas atļauja, bēgļa ceļošanas dokuments vai uzturēšanās atļauja, nepilngadīgām personām - dzimšanas apliecība vai pase, ja tāda ir. Veicot fiziskas personas identitāti apliecinošu datu pieprasīšanu vai atpazīšanu, amatpersona var izmantot iepriekšminētos dokumentus vai Latvijas autovadītāja apliecību.
Tādējādi, pastāvot arī pašreizējai personas koda publiskošanas kārtībai “Latvijas Vēstneša” drukātajā un elektroniskajā versijā, aizbildināšanās ar draudiem personas finanšu stāvoklim nav pamatots iemesls tās mainīšanai. Taču iedzīvotāju neapmierinātība liecina par nepieciešamām pārmaiņām tuvākā vai tālākā nākotnē.
DVI uzskata, ka tās visefektīvāk varētu realizēt, grozot normatīvos aktus. D. Ābele paskaidro tuvāk: „Nav neviena normatīvā akta, kas tieši uzdotu publicēt personas kodu “Latvijas Vēstnesī”. Obligāts pienākums ir publicēt noteikta satura informāciju, kura zaudē savu tiesisko jēgu, ja tajā nav iespējams identificēt noteiktu personu.”
