Sapnis par vienlīdzīgu iespēju pasauli

Vai Latvijā šis notikums vispār tiks arī pamanīts vai paslīdēs garām neievērots? Lūk, jautājums, uz kuru pašlaik vēl nav iespējams atbildēt, lai gan atbilde jau nojaušama. Jo patiesībā interese par šīm spēlēm ikvienā valstī būs tieši proporcionāla invalīdu statusam un kopējai sabiedrības attieksmei pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Diemžēl pie mums šo attieksmi varētu raksturot kā vēsi līdzcietīgu un mazliet distancētu. Sak, jums sava dzīve – mums savējā! Vairums cilvēku drīzāk gatavi pažēlot, nevis ziedot savu laiku vai enerģiju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tad jau labāk naudu. Protams, ja vien viņus pašus, tuviniekus vai draugus nav skārusi šī problēma.
Tāpēc Latvija vēl arvien ir diezgan tālu no izpratnes, ka cilvēku ar īpašam vajadzībām integrēšana sabiedrībā nav šo cilvēku apčubināšana vai kādu speciālu garantiju radīšana, bet gan vienlīdzīgu iespēju radīšana ar pārējiem cilvēkiem. Sākot no elementārām pārvietošanās iespējām un beidzot ar sevis realizēšanu visās dzīves jomās.

"Latvija vēl arvien ir tālu no izpratnes, ka cilvēku ar īpašam vajadzībām integrēšana sabiedrībā ir vienlīdzīgu iespēju radīšana."

To apstiprina arī Latvijas sieviešu sēdvolejbola izlases trenere Vita Kotāne, kura šo darbu dara sabiedriskā kārtā un ir viena no tiem, kas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ziedojusi ne tikai savu laiku un enerģiju, turklāt gandrīz divdesmit gadu garumā, bet arī talantu un zināšanas. Ikdienā viņa strādā par Sociālā integrācijas centra sporta skolotāju.

Tomēr arī Vita Kotāne uzskata, ka stereotipi un ačgārna attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām mūsos iesakņojusies tik dziļi, ka šo cilvēku integrēšana sabiedrībā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, visbiežāk esot vienīgi skaistu vārdu un solījumu līmenī. Reāli no tā, kas būtu nepieciešams, tiekot darīts ļoti maz.
Savukārt Paralimpiskās spēles esot viens no vērienīgākajiem un spilgtākajiem šādiem pasaules mēroga integrēšanas pasākumiem. Turklāt pat ne vairs kā process, bet jau šī procesa rezultāts.

Latvijas izlase jau devusies uz Pekinu
Latvijas izlases dalībnieki un delegācijas vadība uz Ķīnu devās aizvadītās nedēļas nogalē. Bez jau pieminētās sieviešu sēdvolejbola izlases, kuru trenē Vita Kotāne un kurā spēlē Ināra Barkāne, Irina Jermoļenko, Žanna Škutāne, Nellija Rusiņa, Mārīte Pudāne, Oksana Gromova, Ivonna Gailīte, Una Dzalba, Diāna Ivanova, Olga Jegorova, Linda Sila un Līga Kārliete, mūsu valsti Pekinā pārstāvēs arī diska metēji un lodes grūdēji Aigars Apinis, Edgars Bergs un Ingrīda Priede. Šķēpa mešanas un lodes grūšanas sacensībās piedalīsies arī Liene Gruzīte, kura veiks arī 100 m distanci. Poverliftingā (svarcelšanā guļus) startēs Aigars Viņšņevskis, bet džudo sacensībās – Kaspars Biezais.

"Tā ir iespēja būt laimīgam arī savā nelaimē."

Paralimpiskās spēles ilgs līdz pat 18. septembrim, bet mēs pirmos rezultātus, visticamāk, uzzināsim jau 8. septembrī, jo dienu iepriekš ir mūsu volejbola izlases pirmā spēle.

Celties no rīta četros, lai brauktu uz treniņu
Sēdvolejbola komandas meitenes, kuru vecums svārstās no 19 līdz 49, neatkarīgi cita no citas, tomēr diezgan lielā vienprātībā atzīst, ka vispirms un galvenokārt šī nodarbe nepieciešama viņām pašām. Regulārie treniņi divas reizes nedēļā dodot gan spēku, gan dzīvesprieku, gan arī nākot par labu veselībai.
„Paskatieties, cik jauka ir mūsu komanda un cik jaukas meitenes tajā spēlē! Visas dzīvespriecīgas, enerģiskas. Es nemaz nespēju iedomāties, ka varētu sēdēt mājās, audzēt vēderu un neko nedarīt,” saka komandas veterāne ar divdesmit gadu sportistes stāžu Ingrīda Barkāne, kas sēdvolejbolu sākusi spēlēt drīz pēc avārijas, kuras sekas bija amputēta kāja.
Tajā pat laikā vairākas no komandas dalībniecēm atzīst, ka sākumā nemaz nenācies viegli pārvarēt sevi un priekšstatus par to, ko dara vai ko nedara invalīdi.
„Man pēc avārijas sākās drausmīga depresija. Šķita: viss – dzīve ir beigusies un nekam vairs nav jēgas,” atceras Oksana Gromova. „Par iespēju trenēties un spēlēt volejbolu uzzināju no kāda puiša, arī invalīda, vēl guļot slimnīcā. Sākumā tas šķita kaut kā pretdabiski. Kā invalīdi var spēlēt volejbolu?”
Vēl komandas ilggadējās spēlētājas atzīst, ka tagad situācija nedaudz mainījusies gan cilvēku attieksmes, gan informētības ziņā. Bet toreiz, kad viņas sākušas, par tādu sēdvolejbolu neviens neko neesot zinājis un uz invalīdiem, kas sporto, skatījušies gandrīz vai ar aizdomām. Kā uz tādiem drusku „neriktīgiem”.
Par to, ka pārmaiņas notiek lēnāk kā vajadzētu, liecina arī divdesmit trīs gadus vecās Lindas Silas teiktais: „Pēc avārijas, mācoties Cīravā, pavisam nejauši uzzināju par sēdvolejbolu. Pirmajā reizē nobijos un atteicos. Šķita – kā tas būs un ko citi par mani teiks?”
Jā, tā nu tas esot, piekrīt arī Vita Kotāne. Kaut arī Latvijā invalīdu netrūkstot, jaunas spēlētājas komandai piesaistīt nemaz nenākoties viegli. Ko tik viņa neesot darījusi! Mēģinājusi pierunāt un pārliecināt. Gājusi cilvēkiem klāt tieši uz ielas un uzrunājusi tos parkos. Diemžēl nereti veltīgi. Cilvēki labāk izvēlas dzīvot mājās un būt mūždien atkarīgi no saviem tuviniekiem, nekā mēģināt kaut ko šajā dzīvē mainīt.
„Bet tā ir iespēja būt laimīgam arī savā nelaimē,” šos vārdus Vita Kotāne mūsu sarunas laikā atkārto vairākkārt.
To apstiprina arī spēlētājas, jo, spēlējot sēdvolejbolu, ne tikai uzlabojusies viņu veselība, bet pavērušās jaunas iespējas un jauni mērķi. Nerunājot nemaz par emocijām un azartu, ko sniedz draudzīgs kolektīvs, braucieni uz mačiem ārzemēs un pati spēle, it īpaši, ja to vainago uzvara.

"Pretinieces ļoti spēcīgas, it īpaši ķīnietes, kuras 2002. gadā kā visprofesionālākā Latvijas sēdvolejbola trenere konsultējusi Vita Kotāne. "

Ne velti meitenes, kas palikušas komandā, kā pašas saka, „ir saslimušas ar volejbolu” un tagad nemaz nevar bez tā iztikt. Tas dodot spēku divreiz nedēļā braukt uz treniņiem ne tikai no Rīgas, bet arī Ogres, Jelgavas, Ventspils, Liepājas...
Vai pat Preiļiem kā savulaik Nellija Rusiņa: „Es cēlos četros no rīta, lai bez steigas sagatavotos aizbraukšanai. Mierīgi... tas nesagādāja nekādas grūtības. Pēc tam ar autobusu līdz stacijai, ar vilcienu līdz Rīgai un Rīgā ar tramvaju vai trolejbusu līdz sporta zālei. Lai gan parasti jau kāda no komandas biedrenēm atbrauca pretī uz staciju, jo mēs esam ļoti draudzīgs kolektīvs.”

Cerības un iespējas
Vita Kotāne neslēpj, ka komanda, kura tiesības spēlēt Paralimpiskās spēlēs izcīnīja, uzvarot tādas lielvalstis kā Krieviju un Vāciju, ļoti cer uz kādu no medaļām. Toreiz tās esot bijušas dramatiskas cīņas. Ar pārspēlēm un aizkulišu intrigām.
Tomēr sportā par iepriekšējiem nopelniem medaļas nevienam nedot, tāpēc neatliks nekas cits, kā no jauna likt lietā visus spēkus un cīnītāju raksturu, lai pierādītu savu pārākumu. Pretinieces esot ļoti spēcīgas. It īpaši ķīnietes, kuras diezin vai kādai komandai vispār būšot pa spēkam uzvarēt. Ja nu vienīgi varbūt Latvijai.
Kāpēc?
„Tāpēc, ka es pati viņiem iemācīju spēlēt sēdvolejbolu,” atbild Vita Kotāne.
Izrādās, 2002. gadā, kad Vita Kotāne kā visprofesionālākā Latvijas sēdvolejbola trenere bija izstrādājusi šīs spēles treniņu metodiku un uzkrājusi pamatīgu pieredzi, ķīnieši uzaicinājuši viņu pie sevis par konsultanti.
„Komandējumu apmaksāja, viss kā nākas,” tagad atceras Vita, kura toreiz dāsni dalījusies savās zināšanās. „Bet tagad... Tā ir visīstākā akrobātika, ko spēlētājas rāda laukumā! Nav jau arī nekāds brīnums. Komandu pilnībā finansē valsts, treniņi notiek divas reizes dienā, visas meitenes dzīvo kopā un atrodas pilnīgā valsts aprūpē. Nevienā citā valstī nekā tamlīdzīga nav.”
Tomēr – gan jau tad redzēšot. Galu galā arī Latvija esot vērā ņemams spēks.
Tāpēc jau tiek rīkota Paralimpiāde, lai tajā piepildītos cerības un, par spīti liktenim, īstenotos sapnis par vienlīdzīgu iespēju pasauli.