Veicini tiesiskas domas un pilsoniskas sabiedrības attīstību! Kļūsti par emuāru autoru!
Tā ir Tava iespēja sabiedrības dialogā ar valsti un valsts dialogā ar sabiedrību.
Piepeši pie ugunsmūriem un ceļmalās stāv vīri, cits par citu lielāki un svarīgāki. Ne jau vadmalas svārkos, bet glītos uzvalkos, ar apņēmīgām sejām. Lai kurp mēs ietu vai brauktu, viņi vienmēr ir priekšā, lai mēs varētu viņus apskatīt un neaizmirst. Diez, vai Laimes Lācis divi metri plus augumā viņus pārspēs, taču tas nebūs pielīmēts pie sienām un stendiem un varēšot brīvi braukt pie tautiešiem rajonos.
16 gadu pieredze traumu punktā, uzņemšanā, stacionārā, poliklīnikā un sanitārajā aviācijā kā sejas-žokļu-mutes ķirurgam
5 gadu pieredze veselības izglītībā kā vadītājam
12 gadi privātajā biznesā
studijas individuālajā un grupu psihoterapijā un psihiatrijā
psihoterapeita privātprakse un uzņēmums Consultus
gana plašs vaļasprieku saraksts
Radības kronis ir pretrunīgu īpašību apvienojums un būtu vieglāk rakt grāvjus vai skaldīt malku, tomēr lielāko daļu mūža darbojos tieši ar cilvēku. Redzētais, dzirdētais un sajustais joprojām neliek doties prom uz neapdzīvotu salu, bet gan iespēju un vēlmju robežās būt kopā. Domājot par cilvēku un raugoties uz apkārtējo pasauli no viņa (arī no mana) skatu punkta, pieņēmu piedāvājumu un sajutu izaicinājumu rakstīt manu publisko dienasgrāmatu.
Esmu sākusies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Bērnību pavadīju izsūtījumā Sibīrijā. Pie šīs tēmas atgriezos deviņdesmitajos gados, rakstot, publicistiku, sastādot grāmatu sēriju „Via dolorosa” un strādājot Okupācijas muzejā. ).
Pašlaik esmu pilna laika pensionāre un atļaujos nodarboties ar sevi, zemi un tādu radošu izpausmi kā dzejoļu un eseju rakstīšanu. Tā es atbildu uz pasaulīgā un mūžīgā pieskārieniem.
Kas skumdina? Mēs tik lēni pieņemamies gudrībā, ka tā arī nepagūstam brīnišķīgo Dieva dāvanu – dzīvi izdzīvot pilnībā. Meklējot naudu, daudzi pazaudē sevi. Meklējot sevi, nākas pazaudēt līdzgājējus, tomēr tā nav pati lielākā nelaime. Iepriecina ikviena saruna par dzīves galvenajiem jautājumiem un aizvien pieaugošā piederības sajūta Latvijai.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
ja 93% Latvijas iedzīvotāju paši sevi vērtē pozitīvi, būdami pārliecināti, ka ir godīgi un principiāli, bet tajā pašā laikā apmēram tikpat daudzi uzskata, ka šī valsts ir korumpēta un sabiedrība amorāla, tad vai nu kaut kas nav kārtībā ar pašnovērtējumu, vai arī nācijas morāles standartiem. Situācijā, kad nācija noliedz valsti, ko pati radījusi, tas vairs nav tikai ētikas, bet arī valsts pārvaldes, tautsaimniecības un sociālpolitiskas jautājums.
Jau vairāk kā trīsdesmit gadus es rakstu presei un pēdējā laikā arī interneta medijiem, esmu trīspadsmit grāmatu autors. Tāpēc es vēlos šeit runāt par morāli un ētiku valsts pārvaldē, tautsaimniecībā, sociālpolitiskā, kultūrā un izglītībā.
Alfons Nonsens ir sabiedriski apzinīgs un politiski aktīvs Latvijas Republikas pilsonis. Patriots. Viņš nevairās paust savu viedokli par mums visiem būtiskām norisēm. Portāls LV.LV respektē cilvēka tiesības izteikties.
Uzskatu, ka visa pasaules progresa pamatā ir spēja apšaubīt esošās sistēmas, vērtības un shēmas. Es neesmu pret, bet uzskatu, ka ir vērts pārbaudīt, vai varam to darīt labāk.
Man ir viedoklis un tiesības to izteikt, ko paredz Satversmes 100.pants, un nezinu nevienu iemeslu, kāpēc es to varētu nedarīt.
Darba pieredze: skolā kā skolotājam, ārvalstu diplomātiskajā organizācijā, sadarbojoties ar Latvijas valsts struktūrām personāla attīstības jautājumos, personāla attīstības un komunikācijas nodaļā jau likvidētā uzņēmumā un dažādos sabiedrisko attiecību un mārketinga projektos. Interesē digitālās komunikācijas iespējas, sarunas, pieredzes un izaicinājumi.
Satiekams arī http://jorens.blogs.lv , http://www.twitter.com/jorenskovalovs un ikdienā- tepat starp jums..
studējis mūziku Latvijas Mūzikas akadēmijā un filosofiju Latvijas Universitātē.
no 2000. līdz 2004. gadam papildinājies Brēmenes, Greifsvaldes un Berlīnes Humbolta universitātēs Vācijā, kā arī Īslandes universitātē Reikjavīkā.
pašlaik strādā LU Politikas zinātnes nodaļā, piedalās pētnieciskos projektos. Aktīvi publicējas par dažādiem kultūras un politikas jautājumiem, veic zinātniskās literatūras tulkojumus.
pētniecībā galvenās intereses saistās ar pilsoniskās sabiedrības problēmām un Austrumeiropas politisko ideju vēsturi.
Reālajā dzīvē turpretī dodu priekšroku labam kinematogrāfam, indiešu virtuvei un sarunām ar interesantiem cilvēkiem.
Latvijā ir aktualizējušās vairākas “sabiedrības”, kas postulē atšķirīgas sociālās realitātes. Pēc savas būtības tās ir līdzīgas, jo neņem otras viedokli nopietni, bet meklē saknes globālā sazvērestībā vai uzpirkšanā.
Man rūp kādu ceļu (austrumu vai rietumu) Latvijas sabiedrība ies.
Kā antropoloģi mani interesē cilvēku rīcības līmenis. Kāpēc mēs darām lietas, kuras neatbilst mūsu vērtību uzstādījumiem. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju par augstāko vērtību uzskata ģimeni, taču tas netraucē ģimenei veltīt mazāk laika kā citām nodarbēm vai būt vardarbīgiem pret ģimenes locekļiem.
Blogs ir mana rīcība Latvijā notiekošā analīzei un pārdomām. Visupirms par mūsu katra vietu un darbību Latvijas sabiedrības, identitātes un vērtību veidošanā.
Sabiedrības bagātība ir viedokļu daudzveidība. Neatkarīgi no valsts brieduma līmeņa, ekonomiskās attīstības un politiskas, domas un vārda brīvība ir un paliek augšupvirzoša vērtība.
Emuārs ikvienam ir viena no lieliskākajām iespējām paust viedokli, apejot daudzus gan objektīvus, gan subjektīvus ierobežojumus. Mans mērķis izmantot šo iespēju vispārības labā.
Nav gudri un nav iespējams tik trakā skrējienā, kādā pašreiz ir ierauta Latvijas sabiedrība, acumirklī pateikt, kura taisnība ir taisnāka. Vai tas būtu vērtējums par kādu valdības un citu amatpersonu lēmumu, vai par lemšanas procesos iesaistīto sabiedrības grupu iniciatīvām. Žurnālisti nav cilvēki no malas. Sava redzējuma paušanu emuārā uztveru kā pašdisciplinējošu iespēju, lai savaldot savas emocijas, kuru sabiedrībā jau tāpat ir pārlieku daudz, paskaidrotu lietas, pamatojoties uz faktiem, novēroto un salīdzināšanu, nevis pliku man patīk-nepatīk demonstrēšanu.
Vairākus gadus dienu no dienas aprakstot Saeimā un valdībā notiekošo, mani arvien biežāk nodarbināja retorisks jautājums — kādēļ daudzi domājoši, spriest un analizēt spējīgi pedagogi, mediķi, uzņēmēji, kļūstot par politiķiem, pēkšņi zaudē jelkādu saikni ar reālo pasauli. Kas notiek viņu galvās, kad tajās iesakņojas varas apziņa. Un kādēļ vieni izaug par talantīgiem, spēcīgiem politiķiem, kamēr citi pat pēc četriem Saeimā pavadītiem gadiem joprojām nav izpratuši pat viselementārākos likumdošanas procesus.
Mani uztrauc tas, kādēļ mūsos iesakņojas pārliecība, ka latvieši nav radīti pašpārvaldei. Kādēļ arvien uzstājīgāk izskan viedoklis, ka daudzie gadu simti zviedru, vācu, krievu jūgā radījuši neatgriezeniskas izmaiņas latviešu mentalitātē un pašapziņā. Vai mēs mākam tikai pakļauties un izpildīt kāda cita sastādītu scenāriju? Vai, paši nonākot pie savas valsts vadīšanas, mēs apjūkam un, kā gadiem badināti bērni, mākam tikai negausīgi rīt, piepildot katrs savu vēderu?
Emuārs ir manas attieksmes paušana. Rakstot ziņas, žurnālista ētika man liedz izteikt savu subjektīvo viedokli. Taču tas nenozīmē, ka man tāda nav.
Atpakaļ
Uz augšu
