Man viss labi. Neesmu ne pazudusi, ne ierauta laika viesulī, ne pazaudēta.
Lai rakstītu dienrakstu, laikam vajag kādu sāpi. Vismaz tā šķiet, lasot, ko visās malās internetā raksta citi. Citam garlaicīgi, citam nāk miegs. Viens dzīvo Izraēlā, cits Dienvidpolā. Visi raksta.
Ieliktu te saites uz tām vietām, bet nevar. Tad nu meklējiet paši. Varbūt atradīsiet kaut ko pavisam citu un vēl labāku.

Man sāpes nav. Ja nu tikai laika bads, bet to ārstē, nedarot neko un tad izvēloties padarīt to, kas deg un kam rīt ir termiņš. Turklāt pēc termiņa ir nākošais termiņš, tad ir pēdējais termiņš un kaut kad pienāk pēdējais pēdējais termiņš, kad gan neko nevar, jo vienkārši vairs nevar neko. Ja nu skriet pakaļ un lekt ejošā vilcienā.
Starp citu, vienreiz nostopēju Sanktpēterburgas vilcienu. Šis jau brauca prom, kad izskrēju uz perona. Briesmīgi vajadzēja uz Rēzekni. Tik briesmīgi, ka svilst. Pagaidīja. Pavadonis nolaida trepītes un pat parādīja, kur sēdēt. Biļetes ar man nebija, bet bija vajadzība braukt. Vienojāmies par diviem latiem un tēju. Gadās arī tā.
Sen pierādīts, ka neko patiešām svarīgu nokavēt nav iespējams. Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.

Tā nu es te atrados un kaut ko rakstu. Tikai man nav sāpes, par ko rakstīt. Ne es ko briesmīgu lasu, ne klausos - tikai to, ko pati izvēlos un tad jau arī pati esmu atbildīga. Un vispār man patīk.
Šodien, piemēram, internetā lasīju, ko jaunu ir izdevusi Latgales Kultūras centra izdevniecība. Dzīvi suņa murgi, bet laikam arī naivajai literatūrai ir adresāts - tāpat kā ir adresāts naiviem seriāliem, naivām filmām, naiviem sarunšoviem un trādirīžiem. Visām tām dejo ar Prīdi un dziedi ar Briedi padarīšanām.
Īsti gan nezinu, ko tagad rāda un raida, jo man nav TV kastes un internetā es to nemeklēju. Labi ir tāpat. Ja pietrūkst pasaku, vizuālās informācijas un filmu, var nopirkt kādu disku vai aizņemties no draugiem. Un ir tak arī kinoteātris. Kino "Rīga" tagad ļoti smuks, man tīk.

Pēdējā laikā gan skatos, ka visu ko atrod. Ja labi pacenšas, var atrast visu ko. Ko viens pazaudē, to otrs atrod. Un tad par to visi raksta un brīnās nedēļām.
Citam pazudis bērns, citam surikāts, vēl kādam ANO vēstnieks. Katram sava sāpe.
Prezidentu gan, par laimi, atrada jau laicīgi - tajā pašā zoodārzā, kur vēlāk pazuda surikāts. Pēc tam atradās arī surikāts - laikam bija pārāk spalvains un neaudzināts un nederēja par ANO vēstnieku. Pēc tam atradās arī vēstnieks. Vēl kaut kad tika atrasti daži sieviešu līķi. Daži sagriezti gabalos, daži tāpat.
Citi meklē suni, citi atrod kaķi. Nupat Gulbenē atraduši meiteni - dzīvu. Tagad gan jau lamā no panckām ārā, ka šī atradusies dzīva un nav izvarota un sagriezta gabalos. Ja meiteni atrod žagaru čupā, viņu nelamā. Tad lamā to, kas viņu tur nolicis.
Atrastus kaķus sauc par kaķu puikām un meitenēm, viņu bildes liek internetā un meklē viņiem saimniekus. Suņu puikas sauc par labiem sargiem, bet suņu meitenes ir mīļas. Atrastu krokodilu ved uz zoodārzu, bet atrastu bērnu uz slimnīcu vai bērnunamu.
Prezidentu lamā, jo viņam kaut kad bija trusis, taisni mati un aploksnes. ANO vēstnieku lamās, jo visi politiķi ir stulbi. Surikātu gan neviens nelamās, jo viņš ir pūkains.

Morāle.
Labāk tomēr atrast kaut ko pūkainu, nevis prezidentu. Ja atradīsi surikātu un aizvedīsi uz zoodārzu, tev piedos. Ja no zoodārza atvedīsi prezidentu, nepiedos mūžam.

Nu re, tā nu es arī atrados un kaut ko te uzrakstīju. Tad nu redzēs - priecāsies vai lamās. Neesmu pūkaina un nenoderu saimniecībā. Gan jau lamās.

Priekā! Ārā kārtīgs rudens!