Veicini tiesiskas domas un pilsoniskas sabiedrības attīstību! Kļūsti par emuāru autoru!
Tā ir Tava iespēja sabiedrības dialogā ar valsti un valsts dialogā ar sabiedrību.
Uzrakstīt daudz maz normālu blogu ir elles darbs. Tas ir saņemties, vēlreiz saņemties, jo nerakstīt var gandrīz vienmēr vai vismaz atlikt rakstīšanu var vienmēr, uzrakstīt, jo iespējas saņemties šoreiz ir bijis vairāk kā gribēšanas atlikt, izlasīt, jo arī autoram jābūt lasītājam un jāredz no malas, izlabot, jo nekas nav nemaldīgi un mainās it viss, kad esi kļuvis lasītājs. Normālā gadījumā tās ir pāris stundas no manas dzīves. Ja jau nepatiktu, nedarītu gan jau. Kad nedaru, tad, acīmredzot, nepatīk vai arī nav laika un spēka. Jo tas tomēr ir elles darbs. Saņemties, izdarīt. Turklāt zinot, ka šeit saglabāt melnrakstu un turpināt pēc pāris stundām vai dienām īsti nevar, jo tad tā īsti arī vairs nevar publicēt. Blogs šeit ir acumirkļa māksla. (Man vēl palika 23 minūtes paša teksta radīšanai, lietotāja sesija noveco pārāk strauji.)
Tāpēc teksts ir īss. Kopija. Jo šis ir copy-paste, datora komandu ctrl+C un ctrl+V laikmets - ne radītāju, bet kopētāju iespēju laiks. Links aiz linka, saite aiz saites, citāts aiz citāta.
Kas notiktu, ja nedarbotos ctrl+C un ctrl+V. Iespējams, nekas. Jo nekā vienkārši nebūtu.
Arī Latvijas blogosfērā dominē kopētāji un citētāji, kas mazāk rada oriģinālu saturu, vairāk apkopo citātus un tekstus, latvisko un latviskajā vidē ievelk ārzemju resursus un rīkus, reflektē un pavairo esošo.
Jaunlatviešu laiki nav beigušies, ja kas. Pierādi, ka arī latviski var blogot, sarīkot flashmob akciju, izveidot hashtag tviterī. Tādi kārklu angļu laiki patiesībā. Ar trendīgiem topikiem un tagiem, ar kūlīgiem resursiem un mesidžiem.
Vēl 17 minūtes. :)
Tāpēc beidzot solītais stāsts par latviešiem, viņu apķērību un idejām, viņu kredītiem un visu ko citu. Arī par viņu krīzi un viņu izeju no krīzes, ko apzīmē naivais jautājums - a kur jāiet?
Radītājs zinātu savu ceļu, kopētājs atkārto citu sacīto un iet pa ieteikto maršrutu.
22. februārī braucu autobusā no A pilsētas uz B pilsētu. Ļaužu pilns, mīcās cilvēks pie cilvēka. Ābolam nav kur nokrist. Kur nu vēl noģībušai personai.
Reāla situācija, reāli ļaudis. Nekas nav izdomāts. Viņi tur vienkārši bija.
Māte māca padsmitgadīgo dēlu. Viņai esot ienākusi prātā ļoti laba ideja! Varēs samaksāt visus kredītus!
- aizej pie tēva. pasaki, ka esi viņa dēls. paprasi tūkstoti!
- a kur jāiet?
- pie tēva. pie papiņa. baltajā ķieģeļu mājā.
- a kur jāiet?
- pa labi tur. ceļš un pa labi. ieej, paprasi tūkstoti. pasaki - nedosi tūkstoti, prasīšu alimentus. tur tavas vecāmātes māte arī dzīvo. ieraugi veceni, sit pa galvu. viņai 99 gadi. īsta ragana.
- a viņam mašīna ir?
- ir. kaut kāda honda.
- ā.
- mētājas pie mājas.
- a kur tā māja ir?
- pa labi, tur no ceļa pa labi.
- a tā māja?
- kāda māja. riktīga suņabūda. es jau nemaz nezinu, vai viņš dzīvs. tavs papiņš. varbūt sen nosprādzis. bet tu aizej.
Komentāri satur tā autoru viedokli. Ievietojot komentāru, autors atzīst, ka piekrīt portāla LV.LV lietošanas un komentēšanas noteikumiem un neizvirza pret portālu LV.LV nekādas pretenzijas par komentāru satura rediģēšanu un/vai dzēšanu.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
Nav gudri un nav iespējams tik trakā skrējienā, kādā pašreiz ir ierauta Latvijas sabiedrība, acumirklī pateikt, kura taisnība ir taisnāka. Vai tas būtu vērtējums par kādu valdības un citu amatpersonu lēmumu, vai par lemšanas procesos iesaistīto sabiedrības grupu iniciatīvām. Žurnālisti nav cilvēki no malas. Sava redzējuma paušanu emuārā uztveru kā pašdisciplinējošu iespēju, lai savaldot savas emocijas, kuru sabiedrībā jau tāpat ir pārlieku daudz, paskaidrotu lietas, pamatojoties uz faktiem, novēroto un salīdzināšanu, nevis pliku man patīk-nepatīk demonstrēšanu.
studējis mūziku Latvijas Mūzikas akadēmijā un filosofiju Latvijas Universitātē.
no 2000. līdz 2004. gadam papildinājies Brēmenes, Greifsvaldes un Berlīnes Humbolta universitātēs Vācijā, kā arī Īslandes universitātē Reikjavīkā.
pašlaik strādā LU Politikas zinātnes nodaļā, piedalās pētnieciskos projektos. Aktīvi publicējas par dažādiem kultūras un politikas jautājumiem, veic zinātniskās literatūras tulkojumus.
pētniecībā galvenās intereses saistās ar pilsoniskās sabiedrības problēmām un Austrumeiropas politisko ideju vēsturi.
Reālajā dzīvē turpretī dodu priekšroku labam kinematogrāfam, indiešu virtuvei un sarunām ar interesantiem cilvēkiem.
16 gadu pieredze traumu punktā, uzņemšanā, stacionārā, poliklīnikā un sanitārajā aviācijā kā sejas-žokļu-mutes ķirurgam
5 gadu pieredze veselības izglītībā kā vadītājam
12 gadi privātajā biznesā
studijas individuālajā un grupu psihoterapijā un psihiatrijā
psihoterapeita privātprakse un uzņēmums Consultus
gana plašs vaļasprieku saraksts
Radības kronis ir pretrunīgu īpašību apvienojums un būtu vieglāk rakt grāvjus vai skaldīt malku, tomēr lielāko daļu mūža darbojos tieši ar cilvēku. Redzētais, dzirdētais un sajustais joprojām neliek doties prom uz neapdzīvotu salu, bet gan iespēju un vēlmju robežās būt kopā. Domājot par cilvēku un raugoties uz apkārtējo pasauli no viņa (arī no mana) skatu punkta, pieņēmu piedāvājumu un sajutu izaicinājumu rakstīt manu publisko dienasgrāmatu.
ja 93% Latvijas iedzīvotāju paši sevi vērtē pozitīvi, būdami pārliecināti, ka ir godīgi un principiāli, bet tajā pašā laikā apmēram tikpat daudzi uzskata, ka šī valsts ir korumpēta un sabiedrība amorāla, tad vai nu kaut kas nav kārtībā ar pašnovērtējumu, vai arī nācijas morāles standartiem. Situācijā, kad nācija noliedz valsti, ko pati radījusi, tas vairs nav tikai ētikas, bet arī valsts pārvaldes, tautsaimniecības un sociālpolitiskas jautājums.
Jau vairāk kā trīsdesmit gadus es rakstu presei un pēdējā laikā arī interneta medijiem, esmu trīspadsmit grāmatu autors. Tāpēc es vēlos šeit runāt par morāli un ētiku valsts pārvaldē, tautsaimniecībā, sociālpolitiskā, kultūrā un izglītībā.
Uzskatu, ka visa pasaules progresa pamatā ir spēja apšaubīt esošās sistēmas, vērtības un shēmas. Es neesmu pret, bet uzskatu, ka ir vērts pārbaudīt, vai varam to darīt labāk.
Man ir viedoklis un tiesības to izteikt, ko paredz Satversmes 100.pants, un nezinu nevienu iemeslu, kāpēc es to varētu nedarīt.
Darba pieredze: skolā kā skolotājam, ārvalstu diplomātiskajā organizācijā, sadarbojoties ar Latvijas valsts struktūrām personāla attīstības jautājumos, personāla attīstības un komunikācijas nodaļā jau likvidētā uzņēmumā un dažādos sabiedrisko attiecību un mārketinga projektos. Interesē digitālās komunikācijas iespējas, sarunas, pieredzes un izaicinājumi.
Satiekams arī http://jorens.blogs.lv , http://www.twitter.com/jorenskovalovs un ikdienā- tepat starp jums..
Sabiedrības bagātība ir viedokļu daudzveidība. Neatkarīgi no valsts brieduma līmeņa, ekonomiskās attīstības un politiskas, domas un vārda brīvība ir un paliek augšupvirzoša vērtība.
Emuārs ikvienam ir viena no lieliskākajām iespējām paust viedokli, apejot daudzus gan objektīvus, gan subjektīvus ierobežojumus. Mans mērķis izmantot šo iespēju vispārības labā.
Esmu sākusies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Bērnību pavadīju izsūtījumā Sibīrijā. Pie šīs tēmas atgriezos deviņdesmitajos gados, rakstot, publicistiku, sastādot grāmatu sēriju „Via dolorosa” un strādājot Okupācijas muzejā. ).
Pašlaik esmu pilna laika pensionāre un atļaujos nodarboties ar sevi, zemi un tādu radošu izpausmi kā dzejoļu un eseju rakstīšanu. Tā es atbildu uz pasaulīgā un mūžīgā pieskārieniem.
Kas skumdina? Mēs tik lēni pieņemamies gudrībā, ka tā arī nepagūstam brīnišķīgo Dieva dāvanu – dzīvi izdzīvot pilnībā. Meklējot naudu, daudzi pazaudē sevi. Meklējot sevi, nākas pazaudēt līdzgājējus, tomēr tā nav pati lielākā nelaime. Iepriecina ikviena saruna par dzīves galvenajiem jautājumiem un aizvien pieaugošā piederības sajūta Latvijai.
Alfons Nonsens ir sabiedriski apzinīgs un politiski aktīvs Latvijas Republikas pilsonis. Patriots. Viņš nevairās paust savu viedokli par mums visiem būtiskām norisēm. Portāls LV.LV respektē cilvēka tiesības izteikties.
Latvijā ir aktualizējušās vairākas “sabiedrības”, kas postulē atšķirīgas sociālās realitātes. Pēc savas būtības tās ir līdzīgas, jo neņem otras viedokli nopietni, bet meklē saknes globālā sazvērestībā vai uzpirkšanā.
Man rūp kādu ceļu (austrumu vai rietumu) Latvijas sabiedrība ies.
Kā antropoloģi mani interesē cilvēku rīcības līmenis. Kāpēc mēs darām lietas, kuras neatbilst mūsu vērtību uzstādījumiem. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju par augstāko vērtību uzskata ģimeni, taču tas netraucē ģimenei veltīt mazāk laika kā citām nodarbēm vai būt vardarbīgiem pret ģimenes locekļiem.
Blogs ir mana rīcība Latvijā notiekošā analīzei un pārdomām. Visupirms par mūsu katra vietu un darbību Latvijas sabiedrības, identitātes un vērtību veidošanā.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
Vairākus gadus dienu no dienas aprakstot Saeimā un valdībā notiekošo, mani arvien biežāk nodarbināja retorisks jautājums — kādēļ daudzi domājoši, spriest un analizēt spējīgi pedagogi, mediķi, uzņēmēji, kļūstot par politiķiem, pēkšņi zaudē jelkādu saikni ar reālo pasauli. Kas notiek viņu galvās, kad tajās iesakņojas varas apziņa. Un kādēļ vieni izaug par talantīgiem, spēcīgiem politiķiem, kamēr citi pat pēc četriem Saeimā pavadītiem gadiem joprojām nav izpratuši pat viselementārākos likumdošanas procesus.
Mani uztrauc tas, kādēļ mūsos iesakņojas pārliecība, ka latvieši nav radīti pašpārvaldei. Kādēļ arvien uzstājīgāk izskan viedoklis, ka daudzie gadu simti zviedru, vācu, krievu jūgā radījuši neatgriezeniskas izmaiņas latviešu mentalitātē un pašapziņā. Vai mēs mākam tikai pakļauties un izpildīt kāda cita sastādītu scenāriju? Vai, paši nonākot pie savas valsts vadīšanas, mēs apjūkam un, kā gadiem badināti bērni, mākam tikai negausīgi rīt, piepildot katrs savu vēderu?
Emuārs ir manas attieksmes paušana. Rakstot ziņas, žurnālista ētika man liedz izteikt savu subjektīvo viedokli. Taču tas nenozīmē, ka man tāda nav.
Atpakaļ
Uz augšu
Ilze Sperga
