Veicini tiesiskas domas un pilsoniskas sabiedrības attīstību! Kļūsti par emuāru autoru!
Tā ir Tava iespēja sabiedrības dialogā ar valsti un valsts dialogā ar sabiedrību.
Sāku rakstīt latgaliski un atcerējos, ka šeit jāraksta latviski. Neko darīt, esmu tā pieradusi pie paralelitātes, ka lielākoties pat nepamanu, kādā valodā rakstu. Bet ne jau par to gribēju rakstīt. Patiesībā vispār negribēju rakstīt, bet nevaru nepapriecāties par pagaidām jautrāko šodienas ziņu: "Drīzumā uz ielas vairs nedrīkstēs atklāti dzert kvasu, kefīru un citus dzērienus, kuros alkohola koncentrācija ir 0,5 grādi." Gandrīz iemetu aci kalendārā, vai nav aprīlis.
Pirmsvēlēšanu laiks ir smieklīgs. Ne dienas bez pārsteigumiem un populisma. PR dzirnavas maļ un maļ. PR dzirnavas maļ lēni un izmaļ tautas varoņus un dievus. Par kādu no viņiem jau vienalga būs jābalso.
No rīta atvēru Tviteri un ieraudzīju ziņu par briestošo kefīra un kvasa dzeršanas aizliegumu. Raksts atrodams šeit.
Nenopriecāties. Nenoņirgties.
Ziņu portāls www.db.lv raksta: Rīgas domes Drošības un kārtības jautājumu komiteja esot atbalstījusi grozījumus pašvaldības noteikumos par alkohola (ne)lietošanu uz ielas.
Alkohols, redz, ir ne vien šņabis, liķieris, alus un punšs. Alkohols ir arī kvass un kefīrs, jo arī tajos ir alkohols. Piemēram, "Ulmaņlaiku kvasam" tas norādīts arī uz etiķetes maziem burtiņiem, alkohols 0,5%.
Svētdien vakarā gājām pa ielu ar slotu un kvasa pudeli, kas 1:1 atgādina alus pudeli, un vēl norunājām - vai ta nu šito ar neaizliegs. Vai ta nu policija neliks maksāt - pudele pa gabalu mats matā atgādina alus pudeli. Tas nekas, ka iekšā kvass.
Nosmējāmies un aizmirsām. Izrādās, tiešām.
Laikam drīkstēs dzert tikai mākslīgos cukura kvasus, kas ražoti no koncentrātiem un garšo pēc limonādes un cukurūdens. Un kefīra vietā jādzer piens.
Vai varbūt tā ir ilgi solītā piensaimniecības nozares glābšana? Reklāmas sauklis "Piens uz tavām lūpām", "Dzeriet pienu!'' ir cool. Nenormāli kruti un stilīgi staigāt ar piena tetrapaku. Visi tā dara.
Dzert alkoholu uz ielas nedrīkst. Nekad gan neesmu sapratusi šī aizlieguma būtību.
Nerādīt nedzērājiem, ka eksistē alkohols? Tad jau nedrīkst dzert no pudeles, kas atgādina alkohola pudeli. Un var dzert no sulas tetrapakas vai kolas pudeles. Vai celofāna vai papīra maisiņā ievīkstītas alkohola pudeles. Lai tik bērni neredz.
Nepiedzerties uz ielas? Bet tad jau aizliegums attiecas tikai uz procesu, nevis sekām - nevienam nenāk prātā aizvākt no ielām vecas bomzenes ar retiem zobiem un apčurājušos večus, kas guļ uz ietves. Vai pusaudžus jautrā ālēšanās prātā, jaunekļus ar sapravītu dūšu, jauņuves ķiķinošā stāvoklī, saimes tēvus ar līganu gaitu.
Varētu pieņemt, ka reto zobu bomzenes un čurājošie veči vismaz var noderēt kā uzskates materiāls - dzersi, arī tāds paliksi. Es pat teiktu, ka derētu mācību ekskursijas pa Maskačku un tirgus rajonu, kur sevišķi liela veco dzērāju koncentrācija.
Skolotāja iet ar rādāmkoku un demonstrē - te, lūk, aknu cirozes sekas, dzeltena seja un zobi no pīpēšanas, te nolaidīgs apģērbs un psiholoģiskie traucējumi, te urīna nesaturēšana.
Bet ko ar tām jauņuvēm un jaunekļiem? Kā dzēruši, tā dzer. Uz priekšu slēpjot arī kefīra paku un kvasa pudeli.
"(..) visiem sen jau ir bijis jāsaprot, ka alkohols ir jālieto mājās, bāros vai restorānos," tā "Dienas Biznesa" rakstā apgalvo Modris Jaunups.
Savu kefīru dzer tikai virtuvē, bārā un restorānā.
Vai varbūt tur arī sakne - dzer un maksā restorānā, nevis uz ielas veikalā pirkto.
Pirms pāris gadiem sēdējām un dzērām alu Maskavas centrā. No pudeles. Gaidot vilcienu uz Sibīriju un pāris stundās cenšoties saost metropoles gaisu - šodienas burzmu, orķestri gājēju tunelī, čigāniešu bara ķērcienus, ielencot un aptīrot kādu neveiklu gājēju, pūļa ņurdoņu, burzmu, gadsimtu putekļus, kas sanesti no visas Krievijas un sasēdušies Maskavas porās, gaisā parauti un skrien pa plašo ielu vagām. Aizķerdami zelta cakas un marmora plāksnes, betona stabus, gājēju kājas, reklāmu draskas un klaiņojošo suņu astes.
Viens nu gan. Dzerot alu pilsētas centrā un skatoties uz miliciju, kas aiziet ar automātiem un nepievērš uzmanību, jo neesmu kaukāziete, melnā, gruzīniete un izskatos daudzmaz balta, krieviska, sava, sajutu kaut kādu kontrastu. Brīvību dzert un reizē tos automātus milicijai pie sāniem.
Kas gribēs aizliegt Krievijai dzert, tas ilgi tronī nenoturēsies. Tā skaidroja vecis vilciena vagonā. Dzēra visi. No rīta viņam nokrita brilles un saplīsa. Bija aizmidzis 2. stāvā ar visām brillēm. Pēc tam sēdēja rāms un dzēra tālāk.
Tas tomēr labāk nekā citam vecim citā reizē. Kas no 2. stāva vagonā nokrita viss un arī drusku saplīsa. Arī sēdēja rāms un neko vairs neteica.
Starp citu, maizes mīklu arī raudzē un tur, gan jau ir kādi % alkohola - arī izceptā maizē. Aizliegsim raudzēto maizi arī. Ja nu kāds noreibst.
Uz ielas turpmāk drīkstēs ēst tikai neraudzētās maizes plāceņus.
Un ko darīt ar auksto zupu? Ar bērzu sulām? Tecina un raudzē! Nelegālas alkohola ražotnes viscaur Latvijā. Galvu nost!
Komentāri satur tā autoru viedokli. Ievietojot komentāru, autors atzīst, ka piekrīt portāla LV.LV lietošanas un komentēšanas noteikumiem un neizvirza pret portālu LV.LV nekādas pretenzijas par komentāru satura rediģēšanu un/vai dzēšanu.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
Nav gudri un nav iespējams tik trakā skrējienā, kādā pašreiz ir ierauta Latvijas sabiedrība, acumirklī pateikt, kura taisnība ir taisnāka. Vai tas būtu vērtējums par kādu valdības un citu amatpersonu lēmumu, vai par lemšanas procesos iesaistīto sabiedrības grupu iniciatīvām. Žurnālisti nav cilvēki no malas. Sava redzējuma paušanu emuārā uztveru kā pašdisciplinējošu iespēju, lai savaldot savas emocijas, kuru sabiedrībā jau tāpat ir pārlieku daudz, paskaidrotu lietas, pamatojoties uz faktiem, novēroto un salīdzināšanu, nevis pliku man patīk-nepatīk demonstrēšanu.
studējis mūziku Latvijas Mūzikas akadēmijā un filosofiju Latvijas Universitātē.
no 2000. līdz 2004. gadam papildinājies Brēmenes, Greifsvaldes un Berlīnes Humbolta universitātēs Vācijā, kā arī Īslandes universitātē Reikjavīkā.
pašlaik strādā LU Politikas zinātnes nodaļā, piedalās pētnieciskos projektos. Aktīvi publicējas par dažādiem kultūras un politikas jautājumiem, veic zinātniskās literatūras tulkojumus.
pētniecībā galvenās intereses saistās ar pilsoniskās sabiedrības problēmām un Austrumeiropas politisko ideju vēsturi.
Reālajā dzīvē turpretī dodu priekšroku labam kinematogrāfam, indiešu virtuvei un sarunām ar interesantiem cilvēkiem.
16 gadu pieredze traumu punktā, uzņemšanā, stacionārā, poliklīnikā un sanitārajā aviācijā kā sejas-žokļu-mutes ķirurgam
5 gadu pieredze veselības izglītībā kā vadītājam
12 gadi privātajā biznesā
studijas individuālajā un grupu psihoterapijā un psihiatrijā
psihoterapeita privātprakse un uzņēmums Consultus
gana plašs vaļasprieku saraksts
Radības kronis ir pretrunīgu īpašību apvienojums un būtu vieglāk rakt grāvjus vai skaldīt malku, tomēr lielāko daļu mūža darbojos tieši ar cilvēku. Redzētais, dzirdētais un sajustais joprojām neliek doties prom uz neapdzīvotu salu, bet gan iespēju un vēlmju robežās būt kopā. Domājot par cilvēku un raugoties uz apkārtējo pasauli no viņa (arī no mana) skatu punkta, pieņēmu piedāvājumu un sajutu izaicinājumu rakstīt manu publisko dienasgrāmatu.
ja 93% Latvijas iedzīvotāju paši sevi vērtē pozitīvi, būdami pārliecināti, ka ir godīgi un principiāli, bet tajā pašā laikā apmēram tikpat daudzi uzskata, ka šī valsts ir korumpēta un sabiedrība amorāla, tad vai nu kaut kas nav kārtībā ar pašnovērtējumu, vai arī nācijas morāles standartiem. Situācijā, kad nācija noliedz valsti, ko pati radījusi, tas vairs nav tikai ētikas, bet arī valsts pārvaldes, tautsaimniecības un sociālpolitiskas jautājums.
Jau vairāk kā trīsdesmit gadus es rakstu presei un pēdējā laikā arī interneta medijiem, esmu trīspadsmit grāmatu autors. Tāpēc es vēlos šeit runāt par morāli un ētiku valsts pārvaldē, tautsaimniecībā, sociālpolitiskā, kultūrā un izglītībā.
Uzskatu, ka visa pasaules progresa pamatā ir spēja apšaubīt esošās sistēmas, vērtības un shēmas. Es neesmu pret, bet uzskatu, ka ir vērts pārbaudīt, vai varam to darīt labāk.
Man ir viedoklis un tiesības to izteikt, ko paredz Satversmes 100.pants, un nezinu nevienu iemeslu, kāpēc es to varētu nedarīt.
Darba pieredze: skolā kā skolotājam, ārvalstu diplomātiskajā organizācijā, sadarbojoties ar Latvijas valsts struktūrām personāla attīstības jautājumos, personāla attīstības un komunikācijas nodaļā jau likvidētā uzņēmumā un dažādos sabiedrisko attiecību un mārketinga projektos. Interesē digitālās komunikācijas iespējas, sarunas, pieredzes un izaicinājumi.
Satiekams arī http://jorens.blogs.lv , http://www.twitter.com/jorenskovalovs un ikdienā- tepat starp jums..
Sabiedrības bagātība ir viedokļu daudzveidība. Neatkarīgi no valsts brieduma līmeņa, ekonomiskās attīstības un politiskas, domas un vārda brīvība ir un paliek augšupvirzoša vērtība.
Emuārs ikvienam ir viena no lieliskākajām iespējām paust viedokli, apejot daudzus gan objektīvus, gan subjektīvus ierobežojumus. Mans mērķis izmantot šo iespēju vispārības labā.
Esmu sākusies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Bērnību pavadīju izsūtījumā Sibīrijā. Pie šīs tēmas atgriezos deviņdesmitajos gados, rakstot, publicistiku, sastādot grāmatu sēriju „Via dolorosa” un strādājot Okupācijas muzejā. ).
Pašlaik esmu pilna laika pensionāre un atļaujos nodarboties ar sevi, zemi un tādu radošu izpausmi kā dzejoļu un eseju rakstīšanu. Tā es atbildu uz pasaulīgā un mūžīgā pieskārieniem.
Kas skumdina? Mēs tik lēni pieņemamies gudrībā, ka tā arī nepagūstam brīnišķīgo Dieva dāvanu – dzīvi izdzīvot pilnībā. Meklējot naudu, daudzi pazaudē sevi. Meklējot sevi, nākas pazaudēt līdzgājējus, tomēr tā nav pati lielākā nelaime. Iepriecina ikviena saruna par dzīves galvenajiem jautājumiem un aizvien pieaugošā piederības sajūta Latvijai.
Alfons Nonsens ir sabiedriski apzinīgs un politiski aktīvs Latvijas Republikas pilsonis. Patriots. Viņš nevairās paust savu viedokli par mums visiem būtiskām norisēm. Portāls LV.LV respektē cilvēka tiesības izteikties.
Latvijā ir aktualizējušās vairākas “sabiedrības”, kas postulē atšķirīgas sociālās realitātes. Pēc savas būtības tās ir līdzīgas, jo neņem otras viedokli nopietni, bet meklē saknes globālā sazvērestībā vai uzpirkšanā.
Man rūp kādu ceļu (austrumu vai rietumu) Latvijas sabiedrība ies.
Kā antropoloģi mani interesē cilvēku rīcības līmenis. Kāpēc mēs darām lietas, kuras neatbilst mūsu vērtību uzstādījumiem. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju par augstāko vērtību uzskata ģimeni, taču tas netraucē ģimenei veltīt mazāk laika kā citām nodarbēm vai būt vardarbīgiem pret ģimenes locekļiem.
Blogs ir mana rīcība Latvijā notiekošā analīzei un pārdomām. Visupirms par mūsu katra vietu un darbību Latvijas sabiedrības, identitātes un vērtību veidošanā.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
Vairākus gadus dienu no dienas aprakstot Saeimā un valdībā notiekošo, mani arvien biežāk nodarbināja retorisks jautājums — kādēļ daudzi domājoši, spriest un analizēt spējīgi pedagogi, mediķi, uzņēmēji, kļūstot par politiķiem, pēkšņi zaudē jelkādu saikni ar reālo pasauli. Kas notiek viņu galvās, kad tajās iesakņojas varas apziņa. Un kādēļ vieni izaug par talantīgiem, spēcīgiem politiķiem, kamēr citi pat pēc četriem Saeimā pavadītiem gadiem joprojām nav izpratuši pat viselementārākos likumdošanas procesus.
Mani uztrauc tas, kādēļ mūsos iesakņojas pārliecība, ka latvieši nav radīti pašpārvaldei. Kādēļ arvien uzstājīgāk izskan viedoklis, ka daudzie gadu simti zviedru, vācu, krievu jūgā radījuši neatgriezeniskas izmaiņas latviešu mentalitātē un pašapziņā. Vai mēs mākam tikai pakļauties un izpildīt kāda cita sastādītu scenāriju? Vai, paši nonākot pie savas valsts vadīšanas, mēs apjūkam un, kā gadiem badināti bērni, mākam tikai negausīgi rīt, piepildot katrs savu vēderu?
Emuārs ir manas attieksmes paušana. Rakstot ziņas, žurnālista ētika man liedz izteikt savu subjektīvo viedokli. Taču tas nenozīmē, ka man tāda nav.
Atpakaļ
Uz augšu
Ilze Sperga
