Pēdējās pāris nedēļas bijušas īsts maratons. No darba uz darbu, pienākumi pret citiem un saistības ar citiem. It kā nebūtu nekāda cita attiecību veida kā vienīgi pienākumi.

Atvelcies kārtējo reizi pirms pusnakts mājās no darbu darbiem un domā, ko lai dara: ēst, gulēt, sēdēt internetā un atbildēt uz n-tajiem e-pastiem? Glābt un pestīt?
Vai varbūt nedarīt neko. Neēst, negulēt, nevienam nerakstīt.
Un nospļauties par pienākumiem, solījumiem, projektiem, iecerēm, idejām, vajadzībām.

Vakar paņēmu bezalgas atvaļinājumu. Bez jebkādām saistībām, pienākumiem. Jo nevar peldēt bezgalīgi, atkal un atkal atliekot krastu. Ir vajadzīga vismaz sala atpūtai. Ja ne krasts.
Zinu, ka tagad pa laikam visi iet bezalgas atvaļinājumos. Tāpēc, ka liek. Tikai presē parādās informācija, ka brīvprātīgi.
Nu un. Nekas tā neatbrīvo kā bezalgas atvaļinājums - nevienam neesmu parādā neko. Neviens nemaksā par manu laiku. Viss, ko dari, ir mans.
Bez rāmjiem un piederības.

Šis laiks ir labs. Katra krīze ir iespēju laiks, jo tā ir izkāpšana ārpus sliedēm. Iespēja izrāvienam, būšanai citādi, attīstībai.
Ir tikai niecīga nianse - krīze ir sastingums, uzvarēs tas, kas pirmais izkustēsies īstajā virzienā.
Tāpat kā 1993. gadā, kad Atmodas sapņiem sekoja smags ekonomisks un sociāls aplauziens. Vai kurā tur gadā, kad plīsa noguldījumu lielo peļņas procentu burbulis un pazuda bankas un zārku nauda.

Šobrīd jau arī nekas liels nav noticis. Tikai vairs nevar pa vecam un ir jāmeklē jauni ceļi.
Zaudēs tie, kas nespēj vai nevar izkustēties un savas dzīves grožus paņemt savās rokās - vājākie: sociāli neaizsargātie, vecie, mazie, slimie.
Pieredze ir tikai veids, kā nepieļaut vecās kļūdas. Jo pieļautas jaunās kļūdas ir jauna pieredze.

Protams, es negribētu šobrīd dzīvot reģipša mājā mūsdienu latviešu geto kaut kur Pierīgas purvā un domāt - ko nu. Jo bez mašīnas netiec pat pēc maizes. Taču arī reģipša karalistē ir iespējas.
Vēroju, kā saplaukst zemnieku tirdziņi, atveras jauni veikaliņi - īsta gaļa, īsti āboli, īsti kartupeļi.
Lielveikalu paradīzes sapnis ar gaišajām flīzēm, mūziku un pērc šodien, maksā rīt, ņem divus par vienu cenu izsapņots. Veikals, kas izskatās kā ārzemēs, nenozīmē, ka dzīvojam citur.
Smirdīgās piparbodes un mazveikali ar čipšiem, pelmeņiem, pienu, alu, kečupu, batoniem, košļenēm nomainīja spožie un sakārtotie lielveikali.
Tomēr vēl labāk ir ieiet šodienas mazveikalā un varbūt nedabūt kečupu un majonēzi, toties pārdevējas labdien un mazliet apvītušus pēc Latvijas pagraba smaržojošus ābolus.
Lai vai kā.

Viss, kas notiek, notiek tikai vienu reizi.
Vēro un priecājies. Atkal pavasaris, un visās malās eksplodē pumpuri. Kā lai nesmaida.

Beidzot krīze ir atnākusi arī pie manis ar saviem -20 % algas. Bet vai nav vienalga.
Ne bija, ne ir. Ne būs, ne nebūs.
Bija un būs.

Vienalga tak par visu.
Ja kādam ir milzu alga, 20 % varbūt arī ir žēl. Pazaudēt 1000 latu vienmēr ir sāpīgāk nekā, piemēram, 100 vai 20 latus. Tāpēc jau droši vien amatpersonas pa laikam atkāpjas - samazinātā alga esot par mazu.
Manā gadījumā tas neko būtisku nemaina. Jo kamēr naudas pietiek, par to nav vērts domāt. Sevišķi, ja dari darbu, kas patīk un ko vari padarīt.
Droši vien par darbu, kas dod gandarījumu un piepildījumu, var pat piemaksāt. Protams, ja ir no kā maksāt un par ko dzīvot.

Kamēr uz ielas nav jātirgo pūpoli kā 1997. gada pavasarī, lai sanāktu 6 ar pusi lati un varētu mēnesi dzīvot, es sevi uzskatu par diezgan turīgu personu.
Protams, ir smieklīgi paralēli projektu tāmēs rakstīt simtus, tūkstošus un simttūkstošus.
Kaut patiesībā tas ir tik relatīvi.

Trakāk, ja ir 60 latu un nav ne mazāko ideju, kad būs vēl kaut lats. Kad ir skaidrs, ka par to naudu būtu jānopērk kaut kādas drēbes, lai varētu nopelnīt citus latus - puslīdz pieklājīgā paskatā meklējot darbu.

Vai ja ir 50 santīmu un jānodzīvo veselu nedēļu.
Un nav ideju, kad būs nākošais lats.

Taču vienmēr ir izvēle. Ieguldīt mašīnā un mājā vai smadzenēs. Cerot, ka mājas paliks arī tad, kad iestāsies vecuma ku-kū. Un cerot, ka ar smadzenēm vienmēr var tikt pie jaunas mašīnas.

Tā nu tas ir.
Reizēm ir nenormāli daudz darba un naudas, bet nav laika to tērēt.
Reizēm nav nekā un nav iespējams iegūt neko - viss notiek citur.
Tas ir - būt iekšā vai būt ārā. Piederēt vai būt liekam. Pelnīt vai patērēt.
Būt pa vidu laikam nav iespējams.

Reizēm ir tik patīkami atvilkties mājās ap pusnakti un atrast vakar no rīta 6 nesaklātu gultu.
Nav jāklāj. Var krist un gulēt.
Tik sasodīti laba sajūta.

Reizēm ir tik patīkami nedarīt neko būtisku. Satikt draugus, aizbraukt prom. Vai vienkārši būt.
Laiks savai dzīvei, dzīvošanai un draugiem ir jāparedz vienmēr. Vienkārši domāšanai, iesmiešanai un sarunām.
Jo nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Tas arī viss. Dzīvojam.

P.S.
Kaut kad šodien jādodas ceļā. Nav ne jausmas, kā un pa kurieni, bet kaut kad rīt vai parīt jābūt Vācijā un aizparīt vai kaut kad Hamburgā. Kur pirms pāris dienām bija cūku gripas perēklis.
Atvainojiet, no šodienas PVO cūku gripu vairs nesauc par cūku gripu, lai pasaulē nemazinātu cūkgaļas patēriņu. Priekā!
Cūkām sveiks. Trillām būt!