Veicini tiesiskas domas un pilsoniskas sabiedrības attīstību! Kļūsti par emuāru autoru!
Tā ir Tava iespēja sabiedrības dialogā ar valsti un valsts dialogā ar sabiedrību.
Lai taupītu siksnas un varētu tās sajozt par 15 caurumiem ciešāk, kas noteikti izskatīsies daudz labāk Starptautiskā Tauku vērotāju fonda acīs (turpmāk tekstā STVF) un tā veicinās finansējuma piesaisti siksnu sprādžu spodrināšanai, no šodienas atļautā vēdera apjoms tiek samazināts par 15 %.
Visiem, kuru vēderu apkārtmērs pēc 24. janvāra neatbildīs MK izsludināto noteikumu diktētajai normatīvajai prasībai, vēdera apjoms tiks samazināts, veicot ķirurģisku iejaukšanos un atdalot liekos audus.
Iegūtie resursi tiks ieguldīti sprādžu spodrināšanas šķidruma importa nodrošināšanai un vēdera samazināšanas akcijas kampaņas veikšanai.
Personas, kas nepakļausies normai, tiks atbrīvotas no ieņemamā amata un administratīvi sodītas. Par pretošanos tauku atdalīšanas ķirurgiem draud kriminālā atbildība.
Tauku atsūkšanas procesu vadīs un organizēs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija. Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbu pārraudzīs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku pārraudzības un kontroles birojs.
Izdzirdējusi radio šo ziņu, Leokādija ķēra pie mobilā un zvanīja māsai. Kur lai liek taukus? Viņas abas bija šokā.
Māsa tikko bija atgriezusies no tirgus un āva koridorā botes. Pavisam jaukas botes, mantotas no mazdēla. Vieglas un ērtas, ienēsātas nespiež vecās kājas.
- Jāmaina pret gaļu. Gaļu lieto visā Eiropā, tai vērtība nekritīsies, - Eleonora zināja visu. Viņa tikko bija atgriezusies no gaļas paviljona un zināja, kā ir.
- Bet ja nu vajag taukus miršanai? Ar gaļu taču nesamaksāsi par zārku un izvadīšanu. - Leokādija bija praktiska. Lai arī sēdēja mājās, arī zināja visu, jo klausījās radio.
- Kamēr domāsi, cauri būs - ne tu nomirsi, ne tev būs tauku, - Eleonora lamāja Leokādiju. - Jāmaina!
Leokādija vēl neko, bet Eleonora jau bija burās:
- Jāzvana uz radio! Kas tā par lietu, ka vairs nevar normāli nomirt!
- Pa, pa, pa, - bubināja Leokādija, - bet par tādu izrunāšanos var arī likt nomirt, lai attaisnotu ieguldītos resursus. Pa radio teica - ilgāka dzīvošana tiek pielīdzināta 5% no vēdera un sodīta ar tauku atsūkšanu.
- Atsūkšanu! - Eleonora eksplodēja, - kādu atsūkšanu! Griezīs ar nazi! Labsvīrs esot teicis, Zina no piena paviljona zināja.
- Burkās! Un zem grīdas! Neviens vells neatradīs! - Leokādijai bija ideja.
- Sanāks kā krievu laikos. Kamēr pūdēja burkās, palika bešā. Tauki sapuva, laiki nomainījās. - Eleonora bija drusku jaunāka un gribēja ieknābt taupīgajai māsai. - Vai kā toreiz - ielika burkā, sak, audzēs taukus klāt, bet nekā - tauki sarāvās.
- Toreiz tā bija Baltijas burka, tagad liks Eiropas burkā, no zviedru stikla.
Eleonora nopūtās vien. Cik tās vecenes ir stulbas. Griez kā gribi, tauki pil no visām malām. Un tādas grib pārdzīvot krīzi.
Zina gan zināja, ka burkā nevajag. Vajag samainīt pret gaļu un likt bundžās. Stāv gadiem, neviena krīze nerauj un neviens bacilis nemaitā.
Mirstamo naudu Eleonora jau bija samainījusi pret gaļu. Vēl no burkas bija jāizņem pēdējie tauki, tad lai izput visa stikla rūpniecība. Eleonorai visi vēji pūtīs pāri, viņai ir Eiropas gaļa. Kā visiem.
Alfrēds radio šodien runāja aizžņaugtā balsīs, pa laikam nokladzinot, cik slikti viss ir. Nekā nav. Nav nekā. Nebūs nekā. Nekā nebūs.
Un ja ķersies pie radio, tiešām nebūs nekā un nekā nebūs nekad.
Ne tauku, ne tauku procenta.
Antons un Anna, izslaukuši govis, pienu kāsa caur dubulto marli un cerēja, ka tauku lodītes aizķersies kāstuvē un nenonāks kannā. Piena noņēmēja Mirta bija brīdinājusi jau labu laiku iepriekš - vēl vienu reizi būs tauki par lieliem, nelies mašīnā. Lai lej grāvī vai dzer paši.
Izdzert tik daudz nevarēja ne Antons, ne Anna. Tad taču viņu pašu vēderi būtu pārāk lieli. Un kurš tad klausītos, ka tas nav no Eiropas, bet pašu taukiem.
Mirtai reiz arī bija gana - arī viņai par liekajiem taukiem skaloja galvu. Un galva viņai jau labu laiku nebija nekāda taukainā, kaut šampūnu nelietoja jau gadiem.
Piena noņēmēja gan ņēmās visādi - uz krējuma burkas uzrakstīja, ka krējuma izstrādājums un ka tikai 12%, pat mazāk par tiem sasodītajiem normatīvo aktu diktētajiem 15%. Pienu viņa pārdeva ar 0,5% un 0,05% tauku atzīmi. Uz sviesta burkas uzlīmēja, ka augu tauku maisījums - lai nepamana, ka piena tauki.
Par to viņa norāvās no Taukkopības ministrijas, jo taukkopis nevar jaukt nozares, tad neienāks partnerības un atbalsta maksājumi.
Ignats ierakstīja avīzē, cik viss ir drausmīgi, un apjuka. Viss tiešām ir drausmīgi. Par rakstu viņam iedos mazāk tauku nekā pērn. Lai gan par rakstīšanu un elektrību viņam jāmaksā vairāk. Un no drausmīgā drausmīguma apkārt Ignatam palika tik drausmīgi, ka viņš rakstu nosauca "7 drausmīgas ziņas par drausmīgo".
Līga noglaudīja savu vēderu. Nezināja, puisītis vai meitenīte. Bērnudārzā vietas nebūs tāpat, vīrs aizlaidies peļņā. Teicās braukt atpakaļ, vairs neko nemaksā. Dzīvošot uz vecajiem taukiem. Kamēr posta laiki pārskrien pāri.
Gan jau dzīvu bērnu negriezīs ārā. Nav tak tauki. Lai arī vēders tāds, ka ne kurpes sasiet.
Līga smaidīja, viņai būs bērniņš. Ja vēl drusku pacietīsies un nevienam neko neteiks, varbūt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisija nepamanīs, ka viņai ir resns vēders.
Monika nopūtās, apsēdusies uz ķeblīša. Drīz nevarēs strādāt, jo nevarēs nopirkt kompensējamās tievēšanas zāles. Bet tie, kuriem vēderi par resniem, nedrīkst strādāt.
Vismaz tā viņa bija izlasījusi internetā. Ka tā tagad būs. Visiem visu nost, par 15 līdz 35 vienībām.
Ja viņa ilgi nedzers tās dārgās zāles, paliks pavisam, pavisam resna. Tauki spiedīsies pa acīm ārā, ja gribēs apaut kājas. Bet zāles dārgas, jāstrādā. Viņa pat īsti nezināja, ko lai dara - nestrādāt vai nebūt. Ja viņas nebūtu, tad nevajadzētu strādāt. Bet, ja viņa nestrādātu, tad drīz nevajadzētu būt.
Katram Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas darbiniekam iedeva tauku sūcamo aparātu ar hromētiem rokturiem, kā arī metramēru vēderu mērīšanai ar iedaļām no 1 līdz 115% un zeltītiem cipariņiem.
Tā kā valstī bija taupības režīms, katram pienācās tikai viens metramērs.
Gatavojoties atzīmēt Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas Tauku atsūkšanas komisijas dibināšanu, Komisijas sekretāres vietniece, Taukmūļu kongresa Taucības departamenta Tauku pārraudzības nodaļas priekšnieka meita, sasmērēja taukmaizītes, bet Komisijas priekšsēdētājs Taukmūļu kongresa Taucības departamenta priekšnieka mazdēls, no bļodiņas iedzēra kausētus taukus.
Komentāri satur tā autoru viedokli. Ievietojot komentāru, autors atzīst, ka piekrīt portāla LV.LV lietošanas un komentēšanas noteikumiem un neizvirza pret portālu LV.LV nekādas pretenzijas par komentāru satura rediģēšanu un/vai dzēšanu.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
Nav gudri un nav iespējams tik trakā skrējienā, kādā pašreiz ir ierauta Latvijas sabiedrība, acumirklī pateikt, kura taisnība ir taisnāka. Vai tas būtu vērtējums par kādu valdības un citu amatpersonu lēmumu, vai par lemšanas procesos iesaistīto sabiedrības grupu iniciatīvām. Žurnālisti nav cilvēki no malas. Sava redzējuma paušanu emuārā uztveru kā pašdisciplinējošu iespēju, lai savaldot savas emocijas, kuru sabiedrībā jau tāpat ir pārlieku daudz, paskaidrotu lietas, pamatojoties uz faktiem, novēroto un salīdzināšanu, nevis pliku man patīk-nepatīk demonstrēšanu.
studējis mūziku Latvijas Mūzikas akadēmijā un filosofiju Latvijas Universitātē.
no 2000. līdz 2004. gadam papildinājies Brēmenes, Greifsvaldes un Berlīnes Humbolta universitātēs Vācijā, kā arī Īslandes universitātē Reikjavīkā.
pašlaik strādā LU Politikas zinātnes nodaļā, piedalās pētnieciskos projektos. Aktīvi publicējas par dažādiem kultūras un politikas jautājumiem, veic zinātniskās literatūras tulkojumus.
pētniecībā galvenās intereses saistās ar pilsoniskās sabiedrības problēmām un Austrumeiropas politisko ideju vēsturi.
Reālajā dzīvē turpretī dodu priekšroku labam kinematogrāfam, indiešu virtuvei un sarunām ar interesantiem cilvēkiem.
16 gadu pieredze traumu punktā, uzņemšanā, stacionārā, poliklīnikā un sanitārajā aviācijā kā sejas-žokļu-mutes ķirurgam
5 gadu pieredze veselības izglītībā kā vadītājam
12 gadi privātajā biznesā
studijas individuālajā un grupu psihoterapijā un psihiatrijā
psihoterapeita privātprakse un uzņēmums Consultus
gana plašs vaļasprieku saraksts
Radības kronis ir pretrunīgu īpašību apvienojums un būtu vieglāk rakt grāvjus vai skaldīt malku, tomēr lielāko daļu mūža darbojos tieši ar cilvēku. Redzētais, dzirdētais un sajustais joprojām neliek doties prom uz neapdzīvotu salu, bet gan iespēju un vēlmju robežās būt kopā. Domājot par cilvēku un raugoties uz apkārtējo pasauli no viņa (arī no mana) skatu punkta, pieņēmu piedāvājumu un sajutu izaicinājumu rakstīt manu publisko dienasgrāmatu.
ja 93% Latvijas iedzīvotāju paši sevi vērtē pozitīvi, būdami pārliecināti, ka ir godīgi un principiāli, bet tajā pašā laikā apmēram tikpat daudzi uzskata, ka šī valsts ir korumpēta un sabiedrība amorāla, tad vai nu kaut kas nav kārtībā ar pašnovērtējumu, vai arī nācijas morāles standartiem. Situācijā, kad nācija noliedz valsti, ko pati radījusi, tas vairs nav tikai ētikas, bet arī valsts pārvaldes, tautsaimniecības un sociālpolitiskas jautājums.
Jau vairāk kā trīsdesmit gadus es rakstu presei un pēdējā laikā arī interneta medijiem, esmu trīspadsmit grāmatu autors. Tāpēc es vēlos šeit runāt par morāli un ētiku valsts pārvaldē, tautsaimniecībā, sociālpolitiskā, kultūrā un izglītībā.
Uzskatu, ka visa pasaules progresa pamatā ir spēja apšaubīt esošās sistēmas, vērtības un shēmas. Es neesmu pret, bet uzskatu, ka ir vērts pārbaudīt, vai varam to darīt labāk.
Man ir viedoklis un tiesības to izteikt, ko paredz Satversmes 100.pants, un nezinu nevienu iemeslu, kāpēc es to varētu nedarīt.
Darba pieredze: skolā kā skolotājam, ārvalstu diplomātiskajā organizācijā, sadarbojoties ar Latvijas valsts struktūrām personāla attīstības jautājumos, personāla attīstības un komunikācijas nodaļā jau likvidētā uzņēmumā un dažādos sabiedrisko attiecību un mārketinga projektos. Interesē digitālās komunikācijas iespējas, sarunas, pieredzes un izaicinājumi.
Satiekams arī http://jorens.blogs.lv , http://www.twitter.com/jorenskovalovs un ikdienā- tepat starp jums..
Sabiedrības bagātība ir viedokļu daudzveidība. Neatkarīgi no valsts brieduma līmeņa, ekonomiskās attīstības un politiskas, domas un vārda brīvība ir un paliek augšupvirzoša vērtība.
Emuārs ikvienam ir viena no lieliskākajām iespējām paust viedokli, apejot daudzus gan objektīvus, gan subjektīvus ierobežojumus. Mans mērķis izmantot šo iespēju vispārības labā.
Esmu sākusies pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Bērnību pavadīju izsūtījumā Sibīrijā. Pie šīs tēmas atgriezos deviņdesmitajos gados, rakstot, publicistiku, sastādot grāmatu sēriju „Via dolorosa” un strādājot Okupācijas muzejā. ).
Pašlaik esmu pilna laika pensionāre un atļaujos nodarboties ar sevi, zemi un tādu radošu izpausmi kā dzejoļu un eseju rakstīšanu. Tā es atbildu uz pasaulīgā un mūžīgā pieskārieniem.
Kas skumdina? Mēs tik lēni pieņemamies gudrībā, ka tā arī nepagūstam brīnišķīgo Dieva dāvanu – dzīvi izdzīvot pilnībā. Meklējot naudu, daudzi pazaudē sevi. Meklējot sevi, nākas pazaudēt līdzgājējus, tomēr tā nav pati lielākā nelaime. Iepriecina ikviena saruna par dzīves galvenajiem jautājumiem un aizvien pieaugošā piederības sajūta Latvijai.
Alfons Nonsens ir sabiedriski apzinīgs un politiski aktīvs Latvijas Republikas pilsonis. Patriots. Viņš nevairās paust savu viedokli par mums visiem būtiskām norisēm. Portāls LV.LV respektē cilvēka tiesības izteikties.
Latvijā ir aktualizējušās vairākas “sabiedrības”, kas postulē atšķirīgas sociālās realitātes. Pēc savas būtības tās ir līdzīgas, jo neņem otras viedokli nopietni, bet meklē saknes globālā sazvērestībā vai uzpirkšanā.
Man rūp kādu ceļu (austrumu vai rietumu) Latvijas sabiedrība ies.
Kā antropoloģi mani interesē cilvēku rīcības līmenis. Kāpēc mēs darām lietas, kuras neatbilst mūsu vērtību uzstādījumiem. Pētījumi rāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju par augstāko vērtību uzskata ģimeni, taču tas netraucē ģimenei veltīt mazāk laika kā citām nodarbēm vai būt vardarbīgiem pret ģimenes locekļiem.
Blogs ir mana rīcība Latvijā notiekošā analīzei un pārdomām. Visupirms par mūsu katra vietu un darbību Latvijas sabiedrības, identitātes un vērtību veidošanā.
Dzimusi Varakļānos, augusi Viļānos.
Studējusi baltu filoloģiju, bet baltāka no tā nav kļuvusi.
Mācījusi citus un mācījusies no citiem.
Ieguvusi doktora grādu. Tālāk studē dzīves skolā.
Apgūtie kursi:
Dzīve ir maksas izglītība. Brīvība vienmēr maksā vairāk.
Nekas nav tik svarīgs, lai nevarētu būt nesvarīgs.
Neko būtisku nevar ne paspēt, ne nokavēt.
Sīkāk par mani jāvaicā citiem. Viņi vienmēr zina visprecīzāk.
Kā reiz teica kāda varas sieviete: "Viņa dara to, ko grib. Un tad, kad grib."
Lai tā arī būtu.
Mani nevar piespiest. Tikai pārliecināt.
Daru to, kas man patīk un izdodas, jo dzīve ir īsa, īsiņa. Vienīgais, ko tās laikā var paspēt, ir dzīvot.
Vairākus gadus dienu no dienas aprakstot Saeimā un valdībā notiekošo, mani arvien biežāk nodarbināja retorisks jautājums — kādēļ daudzi domājoši, spriest un analizēt spējīgi pedagogi, mediķi, uzņēmēji, kļūstot par politiķiem, pēkšņi zaudē jelkādu saikni ar reālo pasauli. Kas notiek viņu galvās, kad tajās iesakņojas varas apziņa. Un kādēļ vieni izaug par talantīgiem, spēcīgiem politiķiem, kamēr citi pat pēc četriem Saeimā pavadītiem gadiem joprojām nav izpratuši pat viselementārākos likumdošanas procesus.
Mani uztrauc tas, kādēļ mūsos iesakņojas pārliecība, ka latvieši nav radīti pašpārvaldei. Kādēļ arvien uzstājīgāk izskan viedoklis, ka daudzie gadu simti zviedru, vācu, krievu jūgā radījuši neatgriezeniskas izmaiņas latviešu mentalitātē un pašapziņā. Vai mēs mākam tikai pakļauties un izpildīt kāda cita sastādītu scenāriju? Vai, paši nonākot pie savas valsts vadīšanas, mēs apjūkam un, kā gadiem badināti bērni, mākam tikai negausīgi rīt, piepildot katrs savu vēderu?
Emuārs ir manas attieksmes paušana. Rakstot ziņas, žurnālista ētika man liedz izteikt savu subjektīvo viedokli. Taču tas nenozīmē, ka man tāda nav.