Šodien gāju no darba. Vēl pa gaismu - tas ir, gaisma tagad ir ilgāk. Bet vēl veikali bija vaļā. Tagad jau veikali arvien biežāk ir ciet.
Visādā ziņā gāju no darba, un tas skan diezgan optimistiski. Pirmkārt, ir no kurienes iet. Otrkārt, ir uz kurieni iet.

Pretī nāca sirma sieviete. Nedaudz apjukusi, nogurusi, garā mētelī ar somiņu. Sirmi mati, cepurīte. Lēnām.
Viņa gāja, skatoties nekurienē. Domādama. Skatīdamās kaut kur un nekur.
Sniga slapjš sniegs, ļaudis grūti brida pa žampu - cits izmisis izmirkušos ādas spicpapēžos, cits pārgalvīgs, cits lielīgs puķainos gumijniekos. Ietves malās peļķes, okeāni. Sniega putra un brūna ūdens žļurga.
Viņa it kā lēnām pagriezās pret mani, jo sāku iet lēnāk. It kā likās, ka varbūt jāpalīdz. It kā šaubījos.
Viņa bez skaņas taisījās kaut ko teikt. Nepateica, palika pussolī. Sveša, bet reizē pazīstama pelēka cilvēka seja.
Jau tai brīdī man bija kauns par sevi - ka man ir bail pieiet klāt svešam cilvēkam un pajautāt, vai nevajag palīdzēt. Nekur jau nav jāskrien. Nauda arī ir. Sieviete varbūt pirmo reizi mūžā savos 80 gados palūgtu naudu.
Man bija nenormāls kauns no tā. Ka viņa pazemosies - tas ir tik personiski, intīmi, sensitīvi, sāpīgi. Pēc tam kauns no tā, ka es tomēr neapstājos. Un joprojām ir kauns.

Kurā brīdī es esmu palikusi par kuci, kas domā, ka svešinieks uz ielas var prasīt tikai naudu, nevis ceļu, atbalstu, padomu, palīdzību?
Ir jau pāri pusnaktij, bet es vēl joprojām domāju.
Vai viņai tiešām vajadzēja naudu. Vai varbūt viņa bija apmaldījusies.
Vecumā cilvēki mēdz aizklīst, apmaldīties, pazust.

Šodien Rīgas centrā iebuksēju ar mašīnu. Netiku ārā no ceļmalas stāvvietas, jo slapjais sniegs zem riepām noblietējās un slīdēja. Un neko nevar - plikas rokas, mugurā svārki, nav pat cepures un cimdu. Nav ne lāpstas, ne smilšu. Nekā nav.
Man garām pagāja varbūt 20 cilvēku. Neviens nepiedāvājās palīdzēt. Es arī nelūdzu.
Beigās ar plastmasas sniega slaukāmo slotiņu riepu priekšā nokasīju sniega sablīvējumus un pēc smagas un ilgas mašīnas svara iešūpošanas pati pastūmu uz priekšu. Aizbraucu.
Kurā brīdī mēs visi palikām par kucēm, kas neskatās ne pa labi, ne pa kreisi?

Nevajag sacerēties, ka pēc 50 gadiem mēs līksmi dzīvosim banku 3. pensiju līmeņa reklāmās. Nevajag izsamist, ka pēc 50 gadiem nevienam mūsu nevajadzēs.
Kaut kā jau būs. Un būs tā, kā būs. Kaut kā būs jādzīvo - pielāgojoties, ejot, esot, darot. Tāpat kā tagad.

Bet šobrīd varbūt kā vēl nekad ir svarīgi parūpēties vienam par otru. Pajautāt, vai ir nauda, kartupeļi, malka. Pajautāt, kā ir ap sirdi.
Šī iemesla dēļ ir vērts dzīvot Latgales laukos.

Reiz garām mūsu mājām gāja veca sieviete ar grozu. Bijusi sēnēs. Nezināja, kur dzīvo. Izrādījās, sēnēs viņa bija aizgājusi vakar. Kaimiņu pagastā.
Reiz garām gāja pilnīgi pliks vīrietis. Arī apmaldījies. Pamodies jau pliks. Un nezina, kur viss palicis. Bet kaut kur tak ir jāiet.
Reiz palīdzēju izvilkt vecu žiguli no grāvja - jo uz vientuļā ceļa biju tikai es, mans suns, tumsa, atkala, žigulis, grūta sieviete ar mazu bērnu un vīrietis, kas vienīgais māk braukt pie stūres.
Nespēju iedomāties, ka varētu paiet garām.
Un ar ko tādu gan atšķiras apledojis lauku ceļš un piesnigusi pilsētas iela.
Tikai ar vienaldzību.