Abu pirmo Valsts kancelejas vadītāju - direktora Dāvida Rudzīša un direktora pienākumu izpildītāja Roberta Bulsona - dzīves gājumi lasāmi kopā, jo šo divu konkrēto cilvēku dzīve veido vienu stāstu par laiku starp diviem robežgadiem - 1918. un 1940. gadu -, kad Latvija no sapņa kļuva par valsti un no valsts atkal par sapni.

Šis stāsts ir cieņas apliecinājums ne tikai Dāvidam Rudzītim un Robertam Bulsonam, bet arī visiem vārdā nenosauktajiem viņu domubiedriem un līdzgaitniekiem, jo tikai kopā viņi bija tik neprātīgi, lai izlolotu sapni par Latvijas valsti, drosmīgi, lai to izcīnītu, stipri, lai noturētu, neatlaidīgi, lai attīstītu, un uzticami, lai nenodotu.

Foto: No Valsts kancelejas arhīva

Pirmais Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis

(1918. gada novembris - 1939.gada augusts)

Dāvids Rudzītis piedzima 1881. gada 30. novembrī Cēsu pagasta "Poliešos" kalpa ģimenē. Viņš mācījās Veismaņu pagasta skolā, Āraišu draudzes skolā un Priekuļu ministrijas skolā, kuru pabeidza 1898. gadā. Līdzekļu trūkuma dēļ mācības tomēr neizdevās turpināt un šajā pašā gadā bija jāuzsāk patstāvīgas darba gaitas, tāpēc turpmāk D. Rudzītis izglītojās pašmācības ceļā. Pirmā darba vieta Rudzītim bija pie Katlakalna pagasta rakstveža par palīgu, tad viņš kļuva par rakstvedi pie Rīgas 1.iecirkņa zemnieku lietu komisāra, bet no 1908. gada ieņēma dažādus ierēdņa amatus Vidzemes guberņas valdē.

"Viņš bija dedzīgs latvietis, kam nekā nebija no tipiskā, spīdošā formā ieģērbtā krievu ierēdņa tukšā un lielīgā gara. Rudzītis bija vienkāršs, kluss, pieticīgs, nesalaužamas enerģijas pilns latviešu jauneklis, kas dzīvē bija atstāts viens pats. Viņam nebija aizbildņu, kas to virzītu uz pirmajām vietām; nebija augstu diplomu, kas dotu priekšrocības. Viss bija atkarīgs tikai no paša enerģijas un paša darba izturības. (..) Viņš jau pilnīgi bija iekļāvies tā laika latviešu sabiedriskajā dzīvē, nepalaizdams garām neviena ievērojamāka izrīkojuma, koncerta vai teātra izrādes. (..) Rudzītis nebija parastais ierēdnis, kas domā tikai par savu karjeru; viņš vispirms gribēja būt apzinīgs savas tautas loceklis, kam jākalpo latviešu vispārības interesēm".¹ D.Rudzīts šajā laikā sāka darboties arī žurnālistikā, rakstīdams apcerējumus Pēterburgas Avīzēs, Jaunajā Dienas Lapā, Vārdā, kā arī izmēģināja spēkus rakstniecībā un literāru darbu tulkošanā. Kopš 1902.gada viņš darbojās atturības biedrībā "Auseklis", bija dalībnieks Latviešu skatuves biedrībā, kopīgi ar draugiem 1905.gadā nodibināja grāmatu apgādu "Sējējs", kurā gan iznāca tikai viena grāmata.

Pirmā pasaules kara sākumā D.Rudzītis jau bija guberņas pārtikas organizācijas darbvedības pārzinātājs, vēlāk arī kara cenzors. Viņš daudz darīja bēgļu apgādāšanas labā, palīdzēdams Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejai dabūt pēc iespējas vairāk atļauju pārtikas ievešanai latviešu apdzīvotajos apgabalos. No 1917.gada jūlija D.Rudzītis bija guberņas pārvaldnieka kancelejas direktors un pārtikas valdes loceklis.

Šajā pašā gadā D.Rudzītis iesaistījās Valkā nodibinātās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes darbā un 1918.gada 31.janvārī Nacionālās padomes 2.sesijā tika ievēlēts par padomes sekretāru. 1918.gada vasarā viņš Nacionālās padomes uzdevumā apceļoja Latviju, lai tautā popularizētu ideju par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu.

D.Rudzītis bija viens no tiem, par kuriem dzejnieks Kārlis Skalbe "Mazajās piezīmēs" rakstīja: "Jūs esat sapņotāji, jūs ceļat gaisa pilis", to bieži nācās dzirdēt pirmajiem Latvijas neatkarības sludinātājiem. Bet piepildīties jau var tikai tas, kas sapņos iecerēts. (..) brīvības cīņās mēs redzējām, cik izturīgas ir gaisa pilis: neviena sveša vara nespēja viņas sagraut. (..) Tiem, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latviju, tā vēl bija tikai sapņu pils. (..) Arī atbalss tautā vēl bija vāja. Kad pagaidu valdība uzaicināja ziedot savai valstij, sanāca tikai daži tūkstoši cara rubļu - gandrīz nekas pret tiem lielajiem mērķiem, kas stāvēja priekšā. Sabiedrība kara laikā bija izklīdināta. Mazi inteliģences pulciņi kā pa tumsu meklējās kopā, lai radītu sabiedrisku pamatu neatkarīgai Latvijai."²

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas Latvijas Tautas padome 1918. gada 19. novembrī izveidoja Pagaidu valdību. Lai Pagaidu valdība varētu strādāt, steidzami bija jāformē valsts pārvaldes aparāts, un šajā procesā D. Rudzīša daudzpusīgā administratīvā darba pieredze bija neatsverama. D. Rudzītis kļuva par jaunās valsts pirmo ierēdni - Pagaidu valdības kancelejas pārvaldnieku.

"Mums jāsaka gaiši un skaidri: mēs sākam no nekā. Mums nav gatavu valstij nepieciešamo miljonu un atkal miljonu, mums nav kara spēka, mums nav rūpniecības, mūsu zeme ir novārdzināta, izsūkta un noplucināta", vispārējā tautas pacēlumā pēc valsts nodibināšanas tika atgādināts laikrakstā "Dzimtenes ziņas".³

Blakus citiem norādītiem neatliekamiem jaunās valdības uzdevumiem tika uzsvērts, ka "ļoti jārūpējas par Latvijas turpmākās ierēdniecības sastāvu.(..) ierēdniecība ir valdības atspoguļojums tautā, tā ceļ vai sagrauj valdības cieņu.(..) Tie [ierēdņi] nedrīkst būt atsevišķas partijas pabalstītāji; ja privāts pilsonis var ar visu dedzību iestāties par vienu vai otru grupu, tad ierēdnim turpretim jābūt neatkarīgam un nesavtīgam kā tiesnesim, jāpaceļas augstāk ne vien pār partiju, bet arī pār savu personīgo es."⁴

Atrast šādus ierēdņus, lai noformētu jaunās valsts administratīvo aparātu, bija arī viens no pirmajiem D. Rudzīša uzdevumiem. Sākotnēji šī uzdevuma izpildei nebija nekāda materiālā pamata, jo resoru veidošana notika "pilnīgi tukšām rokām. Kā ministri, tā tikko ieceltais Valsts kancelejas šefs bija spiesti pat biroja piederumus iegādāties par savu naudu. Pirmajā brīdī nebija skaidrs, kādā ceļā izdosies atalgot ierēdņus un darbiniekus."⁵

Pirmajā nedēļā pēc izveidošanas Valdība sanāca uz privātām apspriedēm, par kurām protokoli netika rakstīti. Pirmā kancelejas pārvaldnieka D.Rudzīša protokolētā oficiālā valdības sēde ir datēta ar 1918. gada 26. novembri.

Pagaidu valdībai priekšā bija smagi uzdevumi - izbeigt vācu okupācijas varu, sakaut lieliniekus un, pats galvenais, radīt tautā ticību savai valstij. Pirmajās valdības darbības dienās pieņemto organizatorisko lēmumu oficiālajai noformēšanai nemaz neatlika laika, tāpēc valdība tikai ar 1919. gada 1. janvāra lēmumu konstatēja, ka Pagaidu valdības kancelejas pārvaldnieks Rudzītis skaitās amatā no 1918. gada 20. novembra. Nākamajās dienās pēc šīs sēdes sekoja valdības evakuēšanās - sākumā uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. Kancelejas pārvaldnieks kārtoja ar evakuēšanos saistītos organizatoriskos darbus.

Ar Pagaidu valdības 1919. gada 11. aprīļa sēdes lēmumu tika nolemts Pagaidu valdības kanceleju pārsaukt par Valsts kanceleju, bet kancelejas pārvaldnieku - par kancelejas direktoru.

D.Rudzītis 1909. gadā apprecējās ar Annu Stonslavu, kura vēlāk kļuva par pirmo sievieti nodaļas vadītāju Ārlietu ministrijā un Iekšlietu ministrijā. Ģimenē piedzima divi dēli: Sigurds (dz. 1915.) un Dainis (dz. 1921.)

Dainis Rudzītis, viens no Kārļa Ulmaņa krustdēliem, atmiņās⁶ raksta, ka vecākiem pazīšanās ar Ulmani sākās jau pirms pirmā pasaules kara, bet draudzība nostiprinājās Pagaidu valdības laikā Liepājā. Ja mēs spējam iztēloties Pagaidu valdības brīžam gandrīz bezcerīgo situāciju, tad saprotam, cik daudz "pudu sāls" kopīgi pārdzīvotais šajā laikā viņiem ir nozīmējis.

K.Skalbe tās dienas ir aprakstījis šādi: "Divi mēneši mūsu republika turējās tikai uz ūdens. Tas bija Liepājā. Mūs Pagaidu valdība bija gāzta. Trakojošais landesvērs gūstīja ministrus un Tautas padomes locekļus. Visas avīzes tika slēgtas. (..) Viss tiek aizmirsts, bet ilgi tauta uzglabās atmiņā "Saratovu", šo pasakaino kuģi, uz kura glābās mūsu Pagaidu valdība no landesvēra un nodevīgiem mācītājiem. (..) Pa vienkāršām striķa trepēm gar aprūsējušo kuģa sienu uzkāpa un nokāpa Sabiedroto diplomātiskie aģenti, Tautas padomes locekļi, kuri sanāca uz starpfrakciju sēdēm, ierēdņi, kuri saņēma pavēles, un tautas sūtītie, kas griezās pēc padoma. No neatkarīgās Latvijas beidzot bij palicis pāri šis kuģis, kurš gulēja ostā, pie ieejas jūrā, noenkurojies starp divām angļu mīnu laivām."⁷

Dāvids Rudzītis 1939. gadā⁸ rakstīja: "Ja tagad "Saratova" laikmets izliekas tikai kā maza epizode mūsu valsts dzīvē, tad toreiz tas bija smags pārdzīvojums vismaz tiem, kas uz sevi bija uzņēmušies lielo atbildību par jaunās valsts un tautas likteņiem". Atceroties lielo sirsnību, ar kādu liepājnieki sagaidīja Pagaidu valdību nokāpjam no kuģa, D.Rudzītis raksturoja arī Pagaidu valdības atgriešanos Rīgā 1919.gada 8.jūlijā: "Kuģim piestājot pie krasta, iepretim Valdemāra ielai to sagaidīja Latvijas karavīru goda sardze, nedaudzo latviešu iestāžu pārstāvji, atbraucēju piederīgie, citi pagaidu valdības apsveicēji. Man likās, ka šo apsveicēju Rīgā varēja būt vairāk, kā arī pati apsveikšana varēja būt sirsnīgāka, pat skaļāka. Mainoties īsā laikā daudzām varām, rīdzinieki bija kļuvuši klusi un uzmanīgi."⁹ 

Valsts kancelejas direktora Rudzīša atbildībā bija ne tikai Ministru prezidenta un Ministru kabineta lietvedības jautājumi, bet arī atsevišķu Valsts kancelejas nozaru pārvaldīšana: likumu kārtošana, oficiālā laikraksta "Valdības Vēstnesis" izdošana, tipogrāfija, telegrāfa aģentūra "LETA", arhīvs, bibliotēka.

Ar Ministru kabineta 1921. gada 9. augusta lēmumu D.Rudzītis tika iekļauts komisijā likumprojektu iepriekšējai caurskatīšanai no juridiskā un tehniskā viedokļa, kā arī ar 1923. gadu viņš bija pilnvarots kā valdības priekšstāvis piedalīties Saeimas komisiju sēdēs.

Ar Ministru kabineta 1924. gada 6. marta lēmumu D.Rudzītis tika iecelts par administratīvo reformu padomes locekli, kura gan darbojās tikai vienu gadu, jo Saeimas budžeta komisija noraidīja kredītus, kuri bija paredzēti padomes izdevumiem.

Ar Ministru kabineta 1925. gada 1. septembra lēmumu D.Rudzītim uzdeva izstrādāt Z.A.Meierovica fonda statūtus un līdz fonda nodibināšanai saņemt un uzglabāt fondam ziedotos līdzekļus.

Ar 1934. gada 18. maija lēmumu Valsts kancelejas direktors tika iecelts par Mazā kabineta locekli, kas izskata projektus pirms to pieņemšanas valdības sēdē. Mazā kabineta sastāvā ietilpa priekšsēdētājs, Ministru prezidenta biedrs M. Skujenieks, tieslietu ministrs H. Apsītis, tā resora vadītājs (viņa pilnvarota persona), kura likuma projektu apspriež, un Valsts kancelejas direktors.

D.Rudzīša Inčukalna vasarnīcā notika arī viena Mazā ministru kabineta sēde ar tieslietu ministra H.Apsīša un Ministru prezidenta biedra M. Skujenieka piedalīšanos, apspriežot 1937. gada Latvijas Civillikuma projektu.

D. Rudzītis bija arī komisijas loceklis Latvijas Sodu likumu un disciplinārlikumu projektu pārstrādāšanai.

Ministru prezidents 1938. gada 15. novembrī informēja Ministru kabinetu, ka ir uzaicinājis Valsts kancelejas direktoru D.Rudzīti par Ministru kabineta locekli, skaitot no 18. novembra. Ar šo lēmumu Valsts kancelejas direktora amats tika pielīdzināts ministra amatam, amata pienākumi viņam ministra amatā palika līdzšinējie, kā arī bija jāpilda atsevišķi Valsts un Ministru prezidenta uzdevumi.

Ar Ministru kabineta 1939. gada 17. janvāra lēmumu D. Rudzītis tika iecelts par priekšsēdētāju komisijai izlīguma projekta sagatavošanai par valsts lietošanā pārgājušiem agrākiem pareizticīgās baznīcas īpašumiem.

Par godprātīgu, izcilu un pašaizliedzīgu darbu valsts labā D. Rudzītis ir divas reizes apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni - ar ordeņa III šķiru 1926.gadā, 1937. gadā - ar ordeņa II šķiru, ar Atzinības krusta I šķiru 1938.gadā -, kā arī ar Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Zviedrijas, Rumānijas un Beļģijas valsts apbalvojumiem.

D. Rudzīša sens draugs redaktors Arturs Bērziņš Valsts kancelejas direktoru ir raksturojis kā cilvēku, ar kuru "bija prieks būt kopā ir sabiedrībā, ir darbā, jo viņam vienmēr nāca līdz cildens cilvēcīgums, laipnība, interese. (..) Rudzītis neviena nenopaļāja, bet arī neviena sevišķi neuzlielīja. (..) visur radīja nepiespiestības atmosfēru, apkārtnei sniedzot ierosmi un mundrumu. Bet šajā atturībā, pašsavaldībā un pašdisciplīnā bija jūtams auklējošs, labvēlīgs gara plūdums, kultūras cilvēka takts un noblese."¹⁰

Dainis Rudzītis atmiņās¹¹ raksta, ka tēvs savas izjūtas nav izrādījis un māte kādreiz stāstījusi, ka tikai divas reizes redzējusi tēvam acīs asaras - viena no tām ir bijusi pulkveža Oskara Kalpaka bērēs Liepājā. Tēvs mīlējis ūdeņus, sevišķi Gauju, viņam ļoti paticis makšķerēt, medīt, kā arī spēlēt šahu. Šīm nodarbēm gan nav atlicis daudz laika, jo tēvam bija arī daudz sabiedrisko pienākumu, kā arī interesējušas teātra izrādes un koncerti. Direktors 30.gadu vidū bija aizsācis tradīciju reizi gadā aicināt pie sevis viesos visus Valsts kancelejas darbiniekus.

Arturs Bērziņš atzīmējis, ka Rudzītim piemitusi sevišķa stāstīšanas prasme, kas padarīja visu stāstīto dzīvu, un dzīvespriecīga laipnība, ļoti paticis pašam dziedāt, un daudzas A. Kalniņa, E.Dārziņa un citu latviešu komponistu solodziesmas viņš zinājis no galvas. Nekad neviens nav sūdzējies, ka Rudzītis būtu bijis neiecietīgs vai netaisns. "Darbā Rudzītim nebija ne draugu, ne radu. Viņš bija uzmanīgs un izpalīdzīgs pret katru Latvijas pilsoni, visnotaļ ieturēdams sava stāvokļa objektivitāti, autoritāti un lietišķumu." ¹²

"Nesatricināms savā mierā, apdāvināts ar lielu atmiņu un veselīgu loģiku, Rudzītis kļuva par neaizstājamu Valsts kancelejas direktoru. Parlamenta laikā mainījās dažādas valdības, prezidenti un koalīcijas, bet neviens prezidents neriskēja aizstāt Rudzīti ar kādu citu, viņam varbūt patīkamāku ierēdni. Kā mazā kabineta sēdēs, kurās sagatavoja likumus, tā visos citos jautājumos, kas saistījās ar valdības darbu, viņš ar savu lielo pieredzi, atmiņu un zināšanām atviegloja debates un lēmumu pieņemšanu. Ja kādam ministram kas samisējās, drošākais ceļš dabūt skaidrību bija pavaicāt Dāvim," atmiņās¹³ rakstīja bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš.

1939. gada augusta sākumā Dāvids Rudzītis kopā ar kundzi un jaunāko dēlu Daini atvaļinājuma laikā devās ceļojumā uz Holandi. Iebraukdams Roterdamā jau sasirdzis, D.Rudzītis pēc īslaicīgas slimības 14. augustā negaidīti nomira.

Uzzinot par D.Rudzīša pēkšņo nāvi, Valsts un Ministru prezidents K.Ulmanis teica: "Ziņa, ko jūs man atnesāt, ir bēdīga un slikta. Ar ministra Rudzīša nāvi mēs esam zaudējuši grūti aizstājamu Valsts kancelejas direktoru."¹⁴

Atvadoties no Dāvida Rudzīša un atskatoties uz viņa dzīves gājumu, H. Asaris rezumēja: "Ne laime un nejaušība pagasta darbveža palīgu un kalpa dēlu pacēla ministra godā, bet drosme, goda prāts un skaidra sirds."¹⁵

Pirmo un vienīgo Valsts kancelejas direktoru vairāk nekā 20 gadu garumā - ministru D. Rudzīti - pēdējā ceļā pavadīja ne tikai tuvinieki, draugi un Valsts kancelejas kolēģi, bet arī Ministru un Valsts prezidents, valdības locekļi, diplomātiskā korpusa pārstāvji, dažādu organizāciju un reliģisko konfesiju vadītāji. Sēru procesija ceļā uz Meža kapiem devās gar Brīvības pieminekli, uz brīdi piestājot pie Valdemāra ielas 3. nama, kur atradās Valsts kanceleja. Valsts kancelejas direktora, ministra D.Rudzīša bēru dienā pie visām valsts iestādēm karogi bija nolaisti pusmastā.

Sāpīgs un negaidīts bija Valsts kancelejas direktora zaudējums. Saistot to ar notikumiem Latvijā pēc nepilna gada, vērtējot valstsvīra mūžu saistībā ar valsti, var teikt, ka Valsts kancelejas direktoram, ministram Dāvidam Rudzītim liktenis bija saudzīgs. Dāvida Rudzīša dzīve noslēdzās laikā, kad valsts vēl varēja novērtēt viņa nesavtīgo darbu tās labā visa mūža garumā - izsapņojot un izcīnot neatkarīgu Latvijas valsti, no pašiem pamatiem, bezgala smagos, brīžam pat bezcerīgos apstākļos ceļot valsti no nekā, turpmākajos gados visas savas zināšanas, spējas un pieredzi izmantojot Latvijas attīstībai, līdz brīdim, kad tā piedzīvo uzplaukumu un labklājību, kad tā ar daudziem apbalvojumiem pasaka paldies par paveikto un ar vislielākajiem goda apliecinājumiem pavada pēdējā gaitā.

Valstsvīra Dāvida Rudzīša kolēģiem valdībā un Valsts kancelejā jau pavisam drīz nācās piedzīvot Latvijas valsts okupāciju un padomju totalitārā režīma nežēlīgās represijas par darbu zaudētās valsts labā.

Foto: No Valsts kancelejas arhīva

Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītājs

Roberts Bulsons (1939. gada augusts - 1940.gada jūlijs)

Laika posmā no 1990. gada līdz 2008. gada augustam Latvijas Republikas prokuratūra, pamatojoties uz likumu "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju", ir reabilitējusi 17866 personas. Liels, abstrakts skaits, kuru ļoti konkrētu padara septiņpadsmit tūkstoši astoņi simti sešdesmit seši vārdi un uzvārdi, salauzta dzīve aiz katra no tiem un nevienā statistikā nekad neuzskaitāms daudzums šo cilvēku tuvinieku izpostīto mūžu. Viens no reabilitētajiem ir Roberts Bulsons, pēdējais Valsts kancelejas vadītājs pirms Latvijas okupācijas.

R.Bulsons dzimis 1889. gada 1. novembrī Rīgā, 1907. gadā beidzis Rīgas pilsētas Katrīnas skolu, no 1909. gada līdz 1917. gadam ar īsiem pārtraukumiem strādājis Vidzemes gubernatora kancelejā par ierēdni. Šajā laikā R.Bulsons iepazinās ar Dāvidu Rudzīti, nākamo Valsts kancelejas direktoru, kurš arī strādāja Vidzemes gubernatora kancelejā.

Pēc neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanas, kad tiek veidotas jaunas valsts iestādes praktiski no nekā, R. Bulsons ar 1918. gada 23. novembri uzsāka darbu Latvijas pagaidu valdības kancelejā. Pirmais darba posms kancelejā ilga līdz 1919. gada 2. janvārim, kad pagaidu valdība evakuējās no Rīgas uz Jelgavu.

Laikā no 1919. gada 20. janvāra līdz 22. maijam R. Bulsons strādāja Latvijas padomju valdības darba komisariātā, ar 9. jūliju - atkal Valsts kancelejā par Valsts kancelejas darbveža palīgu, bet ar 1. augustu - par darbvedi. Ar Valsts kancelejas direktora D.Rudzīša 1920. gada 24. februāra rīkojumu darbvedis R. Bulsons tika iecelts par I šķiras nodaļas (Vispārējās nodaļas) vadītāju. Kopš 1921. gada R. Bulsons vienmēr pildīja Valsts kancelejas direktora pienākumus direktora prombūtnes laikā.

R.Bulsons bieži tika pilnvarots kā Valsts kancelejas priekšstāvis piedalīties dažādās ministriju sanāksmēs, kā arī no Valsts kancelejas būt Valsts tipogrāfijas revīzijas komisijas un Latvijas telegrāfa aģentūras revīzijas komisijas loceklis.

R.Bulsons 1913. gadā apprecējās, 1914. gadā piedzima pirmā meita Zenta un 1920. gadā otra meita Dzintra. 1932.gadā laulība tika šķirta, jo blakus cieņai pret ģimeni jau ilgāku laiku bija radusies mīlestība pret darba kolēģi Mildu Kampars, ar kuru viņš salaulājās 1934. gadā. Gadu vēlāk ģimenē piedzima meita Ruta Inese. Arī jaunajā ģimenē R. Bulsons turpināja pastāvīgi rūpēties par abām vecākajām meitām.

1928. gadā saistībā ar Latvijas neatkarības desmitgadi Ministru prezidents iesniedza Triju zvaigžņu ordeņa domei ierosinājumu R. Bulsona apbalvošanai, un viņš tika apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 1938. gadā R. Bulsons tika apbalvots ar Atzinības krusta IV šķiru.

Ritēja stabila, laimīga dzīve. Godprātīgi veiktais darbs Valsts kancelejā tika atbilstoši novērtēts, nelielo darba kolektīvu vienoja ne tikai ikdienā veicamie pienākumi, bet arī kopīgas tradīcijas - ciemošanās pie Valsts kancelejas direktora viņa vasaras mītnē, kā arī ekskursijas.

Pieņemšanas, kurās pēc amata R.Bulsonam nācās piedalīties, vairāk gan prieka darīja Bulsona kundzei, jo viņš pats, būdams klusas dabas, mierīgs un nosvērts, nekad netiecās būt rokasspiediena attālumā no galvenajām personām šajās pieņemšanās. Bulsonu mājās bieži skanēja mūzika, jo viņiem patika muzicēt - viņš pats spēlēja vijoli, bet Bulsona kundze - klavieres. R. Bulsona vijoļspēle skanēja arī nelielā domubiedru noorganizētā mūziķu ansamblī. Bulsonam patika arī spēlēt šahu, no grāmatu tematikas, kuras viņš lasīja arī vācu un krievu valodā, visvairāk viņu interesēja vēsture, ģeogrāfija un māksla. Mājas darbos, kuros Bulsons pats bija pavisam nepraktisks, nekad viņam palīdzību neatteica dzīvesbiedres brālis, ar kuru Bulsons sapratās tik labi, ka, pavadot laiku kopā, abi ilgstoši varēja klusēt un patiešām iztikt bez vārdiem.

Pēc Valsts kancelejas direktora D. Rudzīša pēkšņās nāves 1939.gada 14. augustā Ministru prezidents K. Ulmanis 1939. gada 22. augustā izdeva rīkojumu nr.23: "Sakarā ar Valsts kancelejas direktora ministra Dāvida Rudzīša nāvi uzdodu Valsts kancelejas nodaļas vadītājam Robertam Bulsonam pagaidām izpildīt Valsts kancelejas direktora pienākumus - līdz jauna direktora iecelšanai." No minētā laika R. Bulsons bija arī mazā Ministru kabineta loceklis.

Jauna Valsts kancelejas direktora iecelšana tā arī nenotika, jo līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai atlikušais laiks turpmākajos dramatiskajos notikumos iztecēja pavisam ātri.

Saskaņā ar sabiedrisko lietu ministra Alfreda Bērziņa atmiņām¹⁶ Kārlis Ulmanis jau 1940. gada martā uzdeva ārlietu ministram V. Munteram izstrādāt ārkārtējas pilnvaras sūtnim K. Zariņam Londonā, lai Latvijas okupācijas gadījumā sūtniecības nepaliktu bez vadības.

Drūmu priekšnojautu pilnajā 1940. gada pavasarī R.Bulsons tika ieminējies dzīvesbiedrei par valdības locekļu vidū apspriesto iespēju varbūt emigrēt uz Zviedriju un to, ka Ulmanis šādu ideju kategoriski nav atbalstījis, sakot, ka valdībai jāpaliek kopā ar tautu.

"Kad kļuva puslīdz skaidrs, ka Latvijas okupācija nenovēršama, valdība privātā kārtā pārrunāja jautājumu, kas būtu darāms, lai pasargātu no komunistu terora tos, kas bija visvairāk apdraudēti. Bet kas varēja būt vairāk apdraudētie? Valdība? Tādu jautājumu ne brīdi neapsprieda, ka būtu glābjama valdība vai atsevišķi ministri, izsūtot tos komandējumos uz rietumiem, kamēr vēl iespējams. Visi saprata, ka valdība nedrīkst pamest tautu tik kritiskā laikā. Varbūt glābt armijas un aizsargu vadību, augstākos valsts un drošības iestāžu darbiniekus? (..) Kur komunistu terors sāksies un kurā vietā beigsies? Uz to neviens atbildēt nespēja. (..) Visus izglābt nebija iespējams. Valdība tāpēc izšķīrās palikt amatā līdz pēdējai iespējai, sagaidot to pašu arī no citiem, kas ieņēma atbildīgus valsts amatus."¹⁷

Bulsons bažīgi noraudzījās uz krievu tankiem 17. jūnijā, abām vecākajām meitām teikdams, ka ar Latviju ir cauri, un jautādams, atbildi negaidot, - kas būs ar mums?

Pēc Latvijas okupācijas pirmajā jaunā Ministru kabineta sēdē 1940. gada 21. jūnijā, kas ilga tikai desmit minūtes, Ministru prezidents A.Kirhenšteins pēc Valsts prezidenta K.Ulmaņa uzrunas viņam atbildēja šādiem vārdiem: "Augsti godāts kungs, Valsts prezident! Ministru kabineta un savā vārdā pateicos par laba novēlējumu. Mēs centīsimies labi izpildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību. Sevišķi Draudzīgajam aicinājumam ir liela nozīme tautas izglītības pacelšanā. Jūs esat ierosinājuši un aicinājuši uz darbu jaunatni, mācījuši to strādāt, sevišķi lauku darbos. Mazpulku tīkls pārklāj visu zemi ar darbīgu jaunatni. Šajā grūtā brīdī jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu - Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt varbūt citādām metodēm to darbu ko jūs, Valsts prezidenta kungs, un agrākā valdība ir sākušas."

To, kā izjustie vārdi atbilda reālajiem darbiem un ko patiesībā nozīmēja "turpināt varbūt citādām metodēm", to, ka Latvijā bija jau sācies Baigais gads, vairāki sēdē klātesošie pieredzēja traģiski ātri. Viens no viņiem bija arī R.Bulsons.

Ministru prezidenta A.Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs atmiņās¹⁸ ir pieminējis iekšlietu ministra Viļa Lāča runu radioraidījumā 1940. gada 23. jūnijā, kuras laikā tika uzsvērts, ka "svarīgākais uzdevums, kas jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem".

Ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš nebija piedalījies savas valsts slepenā graušanā, darbojoties pagrīdes organizācijās, vai nebija sniedzis pakalpojumus PSRS sūtniecībai, lai kaimiņvalsts efektīvāk varētu kaitēt paša valstij, okupācijas varai varēja likties bīstams. Vēl jo vairāk Latvijas valsts un sabiedriskie darbinieki, kā arī ierēdņi, jo svinīgie vārdi, zem kuriem ierēdņi reiz bija parakstījušies - apsolos Latvijas valstij un tās valdībai uzticību, apņemos izpildīt man uzticēto amatu pēc labākās apziņas, pārliecības un zināšanas, izpildīt likumus, valdības rīkojumus un priekšniecības likumīgās pavēles, neizpaust dienesta noslēpumus, apzinoties, ka man par savu darbību jāatbild likuma priekšā - okupācijas laikā kļuva par viņu apsūdzību. Apsūdzoši bija arī saņemtie valsts apbalvojumi un fotogrāfijas kopā ar Valsts prezidentu. Ļaunu vēstošā interese par katru šādās fotogrāfijās vēl neatpazīto cilvēku bija vēl viens aizmetnis nākamo apsūdzamo atrašanai.

"Tautas valdībai nācās strādāt trakā steigā. Visvairāk bija destruktīvā darba. Tika ārdīti un sagrauti līdz tam pastāvējušie institūti, arī tādi, kuru mūžs bija daudz garāks par Ulmaņa valdīšanas gadiem. (..) Likvidācija skāra ne vien iestādes, bet arī … cilvēkus. Katru dienu, bet jo vairāk katru nakti nozuda vecie valsts un sabiedriskie darbinieki, kuri savā laikā bija izpelnījušies atzinību un cieņu."¹⁹

Pēc vēsturnieku apkopotajām ziņām Latvijā laikposmā no 1940.gada 17.jūnija līdz augusta beigām tika arestētas 466 personas, aptuveni trešā daļa no viņiem tika sodīta ar nāvessodu.²⁰

Ministru kabineta 1940.gada 23.jūlija sēdi atšķirībā no iepriekšējām sēdēm Valsts kancelejas direktora vietas izpildītāja R. Bulsona vietā protokolēja sabiedrisko lietu ministrs P. Blaus. Protokola 2.punktā fiksēts Ministru kabineta lēmums - atbrīvo no amata Valsts kancelejas direktora vietas izpildītāju Robertu Bulsonu, skaitot ar 1940.gada 23.jūliju, un ieceļ par Valsts kancelejas direktora vietas izpildītāju Ministru prezidenta sekretāru Vili Stalažu, skaitot ar 1940. gada 24. jūliju.

Vilis Stalažs to dienu notikumus ir atstāstījis šādi: "Kādā rītā Valsts kancelejas direktors Bulsons neieradās darbā. Notika valdības sēde, bet arvien vēl trūka Bulsona, kam kabineta sēdes nācās protokolēt. Protokolu rakstīt Kirhenšteins uzdeva man. Sēdes beigās pieņēma lēmumu iecelt mani par Valsts kancelejas direktora vietas izpildītāju. Iekšlietu ministrs jau bija izteicis pamatotas šaubas, vai Bulsons vairs darbā atgriezīsies. (..) Un tad uzreiz vienā dienā pienāca divas telegrammas. Jauno Latvijas valdību atsacījās atzīt mūsu sūtnis Anglijā - Zariņš un sūtnis Amerikas Savienotajās Valstīs - Bīlmanis. Viņi paziņoja, ka, pamatojoties uz Ulmaņa valdības viņiem dotajām pilnvarām, turpināšot rīkoties patstāvīgi un uzskatīšot sevi par likumīgo Latvijas valdību. (..) Traks skandāls. Sākās minētā vecās valdības lēmuma meklēšana. Nekur tas, protams, nebija publicēts. Vajadzēja atrast oriģinālu valdības sēžu protokolu grāmatā. Bez Bulsona neviens vairs nevarēja zināt, vai pastāvējusi arī kāda slepena protokolu grāmata, kur rakstīti slepenie dokumenti un lēmumi. Pie kā tāda grāmata glabājas? Tika izvandīti seifi, no kuriem papīrus un klades aiznesa, es nezinu, uz kurieni. (..) Valsts kancelejā atkal apgrozījās Vetrovs un vairāki vīri no iekšlietu resora. Par meklēšanas rezultātiem mani neviens neinformēja, kaut gan pēc ieņemamā amata man pašam pirmajam vajadzētu zināt, kas atrodas Valsts kancelejas seifos un skapjos. Neko man neteica arī Kirhenšteins. Tikai Vilis Lācis pavēlēja: "Nekavējoties sagatavojiet lēmuma projektu par sūtņu - Zariņa un Bīlmaņa - izsludināšanu ārpus likuma, pavalstniecības atņemšanu viņiem un mantas konfiskāciju!""²¹

R.Bulsona krimināllietā atrodas Politiskās policijas Izmeklēšanas nodaļas īpašu uzdevumu ierēdņa 1940.gada 23.jūlija izziņa, kuras īsajos, bezkaislīgajos teikumos sīkāk fiksēta notikumu dramatiskā gaita 23.jūlijā, kas izrādījās ne tikai R.Bulsona pēdējā darbdiena Valsts kancelejā, bet arī pēdējā diena brīvībā.

Politiskās policijas ierēdņa izziņa vēsta, ka 23.jūlijā pēc iekšlietu ministra biedra Latkovska norādījuma viņš uz Ministru kabineta sēdi atvedis Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītāju R. Bulsonu. Ministru kabinets Bulsonu ir apsūdzējis par to, ka viņš no jaunās valdības noslēpis K.Ulmaņa valdības 1940.gada 17.maija slepeno lēmumu. Slepenais lēmums paredzēja, ka gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām Vakareiropā, piešķirt ārkārtējas pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā - Kārlim Zariņam. Kad R. Bulsons atteicās sniegt pienācīgus skaidrojumus, Ministru kabinets nolēma pavēlēt politiskajai policijai viņu arestēt. Un līdz ar to ierēdnis lūdz atļauju R. Bulsonu arestēt. Tā, protams, bija tikai formalitāte, jo atļaujas devējs bija tas pats minētais iekšlietu ministra biedrs Latkovskis.

Līdz ar izvirzītajām apsūdzībām un politiskās policijas iesaistīšanu Ministru kabinets faktiski nolēma R.Bulsonu drošai bojāejai.

R. Bulsons pilnībā noliedza, ka būtu pēc ārlietu ministra V. Muntera priekšlikuma pieņemto lēmumu slēpis, jo bija informējis Ministru prezidentu A. Kirhenšteinu un visu kabinetu par slepeno valdības lēmumu grāmatas esamību, un tajā pašā grāmatā turpināja rakstīt arī jaunās valdības attiecīgos lēmumus. Atbilstoši spēkā esošajām procedūrām informēt jauno valdību par šī lēmuma esamību bija nevis Bulsona, bet gan ārlietu ministra pienākums. Bulsons arī norādīja, ka tieslietu ministrs J. Pabērzs Ministru kabineta 23. jūlija sēdē ir liecinājis, ka par 17. maija lēmumu Ārlietu ministrija ir savlaicīgi brīdinājusi ārlietu ministru prof.Kirhenšteinu.

Tomēr visi minētie paskaidrojumi bija veltīgi, jo apsūdzētāji bija nesatricināmi pārliecināti, ka Bulsona rīcība uzskatāma par apzinātu tādu dokumentu slēpšanu, kas saturēja un satur briesmas padomju iekārtai Latvijā un līdz ar to viņa rīcība kvalificējama par tēvzemes nodevību. Bulsons tika apsūdzēts kā darba tautas aktīvs ienaidnieks un ilgstošs cīnītājs pret revolucionāro kustību.

R.Bulsons bija nodots tādas mašinērijas rīcībā, kura garajos terora gados padomju Krievijā bija izstrādājusi dzelžainas metodes, lai katru tās rokās nonākušo varētu atzīt par vainīgu.

Totalitārā režīma represīvā aparāta praktisko darbību tās aculiecinieks ir raksturojis ar vārdiem "likvidācija, nepārtraukta ravēšana, malšana lēnā, bet neapturamā gaitā."²²

R. Bulsona dzīvesbiedre Milda Bulsone tika uz pieņemšanu pie valdības vadītāja V. Lāča, lai lūgtu par vīra atbrīvošanu, bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. V.Lācis uzreiz lūgumus noraidīja, jo Bulsons esot pret padomju varu un, iespējams, vēl arī slēpjot ziņas par Ulmaņa valdības zelta rezervēm. Uz Bulsona kundzes bažām, ka vīrs apcietinājumā var nomirt, tika saņemta atbilde, ka ne jau visiem cilvēkiem ir jādzīvo.

R.Bulsona ģimenē sākās gari gadi, kurus raksturoja tikai viens vārds - "gaidīšana".

Represijām arvien paplašinoties, līdz 1940.gada novembrim politisku iemeslu dēļ Latvijā jau bija arestēti vismaz 1500 cilvēku²³.

No apsūdzētā R.Bulsona nopratināšanas protokola 1941.gada 13.novembrī:

"Izmeklētāja jautājums: "Jūs tiekat apsūdzēts par to, ka, būdams Valsts kancelejas nodaļas vadītājs, bet no 1939.gada jūlija - Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītājs, ietilpāt mazā ministru kabineta sastāvā, kur ņēmāt aktīvu dalību pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību Latvijā vērstu likumdošanas aktu izstrādāšanā. Bez tam jūs kā Valsts kancelejas direktors piedalījāties Ministru kabineta sēdēs. Tā 1940.gada 17.maijā jūs ņēmāt dalību Ulmaņa Ministru kabineta sēdē, kurā tika pieņemts slepens, pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību vērsts lēmums. Jūs, būdams naidīgi noskaņots pret komunistisko partiju un padomju varu, slēpāt no jaunās valdības slepenus valsts dokumentus.

Jūs inkriminētajā apsūdzībā sevi par vainīgu atzīstat?"

R.Bulsona atbilde: "Atzīstu sevi par vainīgu tai faktā, ka no 1919.gada līdz 1939.gadam biju par Valsts kancelejas nodaļas vadītāju, bet no 1939.gada par Valsts kancelejas direktora amata pagaidu izpildītāju un ietilpu mazā Ministru kabineta sastāvā, kas bija kaut kas līdzīgs komisijai pie Ministru kabineta; tā sēdēs notika dažādu likumprojektu caurskatīšana un apspriešana no tehniskās puses, kur arī es devu savu atsauksmi par dažādiem punktiem.

Atzīstu arī to faktu, ka es piedalījos Ministru kabineta sēdēs, kurās tika pieņemti likumprojekti; pēdējos es protokolēju protokolgrāmatā, bet pēc tam nosūtīju attiecīgajām ministrijām izpildīšanai. Es piedalījos arī Ulmaņa valdības sēdē 1940.gada 17.maijā, kad tika pieņemts slepenais lēmums par ārkārtēju pilnvaru piešķiršanu sūtnim Londonā - Zariņam. Pēc Ulmaņa valdības krišanas es neinformēju par šo lēmumu Kirhenšteina vadīto jauno tautas valdību. Vienlaikus ar šo paziņoju, ka tā rīkojos tāpēc, ka tas neietilpa manos pienākumos. Pārējās man izvirzītās apsūdzībās sevi par vainīgu neatzīstu."

Pēc pusotra gada apcietinājuma laika Rīgā un Astrahaņā tika pasludināts sevišķās apspriedes 1942. gada 14. februāra spriedums: Robertu Bulsonu par aktīvu darbību pret revolucionāro kustību - nošaut. Spriedums izpildīts 1942. gada 24. martā Astrahaņā. R.Bulsona kapavieta nav zināma.

Padomju totalitārais režīms savu necilvēcību Bulsona ģimenei parādīja vēlreiz, kad 50. gadu sākumā pēc Bulsona kundzes rakstītajiem lūgumiem par informācijas sniegšanu par dzīvesbiedra likteni no Maskavas pienāca atbilde, ka R. Bulsons ir dzīvs, bet atrodas izsūtījumā bez tiesībām sarakstīties.

1990. gada 13. novembrī tika parakstīts Mildai Bulsonei adresēts prokuratūras paziņojums, ka krimināllieta pret Robertu Bulsonu ir izbeigta un viņš ir reabilitēts.

Prokuratūra turpina darbu okupācijas laikā represēto Latvijas Republikas pilsoņu reabilitācijā.