Baltijas valstu neatkarība nekad nav bijusi pilnīgi droša - nekad to militārais, ekonomiskais vai politiskais potenciāls nav varējis mēroties ar potenciāli apdraudošo lielvalstu iespējām. Īpaši tas attiecināms uz starpkaru periodu, kurā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarība bija ļoti cieši saistīta ar situāciju PSRS un Vācijā apstākļos, kad faktiski neviena pasaules lielvara negarantēja Baltijas valstu neatkarību, bet Tautu Savienība nespēja garantēt starptautisko drošību. Acīmredzami lielvalstu nevēlēšanās un nespēja nodrošināt starptautisko drošību iezīmējās 30. gados: "Amerika un citas atlikušās demokrātiskās valsis nepielika nopietnas pūles, lai novērstu Japānas agresiju Mandžūrijā 1931. gadā vai Itālijas veikto Etiopijas sagrābšanu 1935. gadā, vai straujo tagad jau nacistiskās Vācijas apbruņošanos, kas desmitgades beigās padarīja šo valsti par dominējošo visā Eiropā," norāda aukstā kara analītiķis Džons Lūiss Gediss.¹ Tā dēvētā Minhenes vienošanās notiek 1938. gada septembrī, un tās rezultātā demokrātiskās rietumvalstis piekrita Hitlera prasībai atdot Vācijai daļu Čehoslovākijas un piekāpās citām nacistu diktatora iegribām. Vācijas nomierināšanas politika 20.gadsimta 30.gadu beigās, kuru īstenojot, rietumvalstis cerēja piekāpties nacistu fīreram, izvairīties no briestošā kara, jau bija skaidrs signāls Baltijas valstu neatkarības zaudēšanai.

Vācijas un PSRS teritoriālās ambīcijas konkretizējas

Revizioniska nostāja attiecībā pret starptautisko kārtību, kāda bija izveidojusies pēc Pirmā pasaules kara, Vācijā figurēja jau kopš Versaļas miera noslēgšanas 1919. gada vasarā. Atklāti šī valsts to sāka izrādīt līdz ar nacistu partijas nākšanu pie varas, kad par mērķi tika nosprausta ne tikai iepriekšējās Vācijas varenības atjaunošana, bet arī tā sauktā vācu dzīves telpas jeb robežu paplašināšana uz citu valstu rēķina. Tiklīdz bija atguvusies no Pirmā pasaules kara radītajiem zaudējumiem, šādus tīkojumus savā ārpolitikā izvirzīja arī Staļina komunistiskā diktatūra Krievijā. Šis tendences summējošs pavērsiens pienāca 1939. gada pavasarī, kad abas minētās lielvalstis nolēma uzlabot attiecības. Jau pavisam konkrēti šajā laikā, vedot sarunas par militāro savienību ar Lielbritāniju un Franciju, Krievija uzstāja, ka vēlas tiesības pat ar militāru spēku iejaukties Baltijas valstu iekšējās lietās gadījumā, ja notiktu "netieša agresija", piemēram, ja tās nonāktu Vācijas ietekmē. Turklāt PSRS pati noteiktu, kad šāda situācija radusies. Sarunu partneri šādu prasību, kurā acīmredzami bija saskatāmi ekspansioniski tīkojumi un bija apiets pašu Baltijas valstu viedoklis, neatbalstīja.

1939. gada 7. jūnijā Latvija un Igaunija beidzot parakstīja ilgi gaidītos neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju (Lietuva šādu līgumu bija parakstījusi jau 22. martā). Tas it kā radīja drošības ilūziju, taču vienlaikus vājināja šo valstu pozīcijas starptautiskajā arēnā, jo tobrīd notika PSRS, Lielbritānijas un Francijas saruna par kolektīvo drošību Eiropā jau skaidri nomanāmās Vācijas agresijas gadījumā. Tādējādi radās šķietams pamats uzskatīt, ka Latvija un Igaunija atbalsta Vāciju, uz ko arī tūlīt pasteidzās norādīt PSRS.

Tas gan neliedza 1939. gada 23. augustā PSRS un Vācijai parakstīt neuzbrukšanas līgumu, tam pievienojot slepeno papildprotokolu jeb tā saukto Molotova-Ribentropa paktu, kas paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes sfērās un pavēra taisnu ceļu Otrajam pasaules karam.

Vēl konkrētāk par ietekmes sfēru sadalījumu Vācijas un PSRS līderi vienojās pēc Polijas sakāves 1939. gada septembra beigās, kad Vācija apmaiņā pret Ļubļanas apgabalu Polijā, piekrita padomju ietekmes zonā iekļaut arī Lietuvu, kas sākotnēji tika iedalīta Vācijai. Sākoties Otrajam pasaules karam 1939. gada 1. septembrī, Baltijas valstis pasludināja neitralitāti. Taču šajā situācijā jau bija apgrūtināta neitrālas ārpolitikas turpināšana, samazinājās diplomātiskās manevrēšanas iespējas un faktiski iestājās bezizejas stāvoklis, kurā neatkarības zaudēšana bija tikai laika jautājums.²

Izšķirošais 1939. gads - no eiforijas līdz izmisumam

PSRS un Vācijas 23. augusta vienošanās radīja satraukumu un viesa apjukuma un haotiskas rīcības periodu Baltijas valstu savstarpējās attiecībās. Latvijas ārpolitisko vadītāju "rīcībā bija informācija par 23. augusta slepenā protokola saturu, un tā visumā izprata stāvokļa nopietnību, lai gan nebija atbrīvojusies no ilūzijām un pietiekami intensīvi nemeklēja valsts neatkarības saglabāšanas iespējas".³ Nepamatotu optimismu vienubrīd izrādīja Igaunija, kuras Ārlietu ministrija pēc neuzbrukšanas līguma ar Vāciju parakstīšanas paziņoja, ka Baltijas valstu stāvoklis ir tik drošs kā nekad agrāk. Arī Lietuvā valdīja zināma eiforija pēc tam, kad padomju Krievija pēc Polijas sakāves atdeva tai šīs valsts iepriekš sagrābto Viļņas apgabalu. Savukārt Latvijas kara ministrs Jānis Balodis noraidīja igauņu aicinājumu apspriest 1939. gada rudenī radušos situāciju.

Baltijas valstis kara priekšvakarā nespēja definēt vienotu izpratni par agresoru - Igaunija par ienaidnieku numur viens uzskatīja PSRS un nosacīti orientējās uz Vāciju, Latvija bija definējusi, ka tās ienaidnieks numur viens ir gan Vācija, gan PSRS. Savukārt Lietuva Polijas sagrābtā Viļņas apgabala dēļ pēc Polijas un Vācijas šķietamās miera noslēgšanas orientējās uz PSRS kā šo valstu pretinieci.

Vienotas Baltijas valstu nostājas trūkumu vēl vairāk apliecināja veids, kādā tās reaģēja uz tā saukto Bāzu jeb savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS noslēgšanu. Šie līgumi paredzēja PSRS karaspēka daļu izvietošanu Baltijā. Pirmā ar šo padomju ultimātu saskārās Igaunija. "Padomju savienība ultimatīvā formā pieprasīja Igaunijai atļauju tās teritorijā izvietot karabāzes. Līdz ar prasību tika demonstrēts arī militārs spēks. Padomju Savienība bija koncentrējusi savu karaspēku pie robežas (..)"⁴ Tās ārlietu ministrs Karls Selters, atgriežoties no Maskavas, kur bāzu līgums tika apspriests, mājup devās caur Rīgu, taču pat neuzskatīja par vajadzīgu šos jaunumus apspriest ar Latvijas valdību. Septembra beigās uz Maskavu izsaukti tika arī Latvijas un Lietuvas ārlietu ministri. Rezultātā Bāzu līgums ar Igauniju tika noslēgts 1939. gada 28. septembrī, ar Latviju - 5. oktobrī, bet ar Lietuvu - 10. oktobrī. Līgumos formāli tika iekļauta norma, ka PSRS karaspēka ievešana Baltijas valstīs neskars to suverenitāti. Taču faktiski jau tobrīd šis valstis bija nonākušas PSRS varā - Igaunijā, kuras militārie spēki bija 15 000 vīru lieli, tika ievesti 25 tūkstoši padomju militārpersonu. Tikpat liels skaits padomju karavīru bija jāuzņem Latvijai (Staļins Latvijai piedraudēja, ka pretošanās gadījumā "sarkanā armija ar to izrēķināsies visīsākajā laikā"⁵) , bet Lietuvai, kurai jau tobrīd Vācijai par labu bija atņemta Klaipēda - par pieciem tūkstošiem mazāk. Padomju karaspēks Baltijas valstīs ienāca oktobrī. Somija, kurai PSRS centās uztiept līdzīgu līgumu, no tā atteicās, tādējādi saglabājot savu neatkarību, taču piedzīvojot padomju karaspēka iebruku sekojošajā ziemā.

Baltijā 1939. gada beigās valdīja neziņas periods, kurā, lai gan lielākā daļa pasaules tās neatkarības zaudēšanu jau faktiski bija atzinušas un valstis sāka pamest vācu izcelsmes iedzīvotāji, tomēr tika lolotas cerības uz starptautiskās situācijas pavēršanos par labu to neatkarības saglabāšanai. Lai gan Latvija un Igaunija apsvēra iespēju pretoties padomju garnizoniem un pat izstrādāja attiecīgus, lai gan savstarpēji nesaskaņotus plānus, realitātē tie īstenoti netika, jo vienlaikus šis valstis centās nekādi neizprovocēt PSRS agresiju. Baltijas valstu pārstāvji 1939. gada decembrī nepiedalījās balsošanā, kurā par iebrukumu Somijā PSRS tika izslēgta no Tautu Savienības.

Okupācija un aneksija

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mēģinājumi nedot PSRS iemeslu tiešam iebrukumam neko nedeva. 1940. gada maijā Padomju Savienība nāca klajā ar pārmetumiem Baltijas valstīm nelojalitātē. Pirmā triecienu saņēma Lietuva - 14. jūnijā Maskava pieprasīja ielaist padomju karaspēku šīs valsts teritorijā un nodrošināt tādas valdības izveidošanu, kas "godīgi pildītu saistības ar PSRS". Jau pēc divām dienām - 16. jūnijā - tādi pat padomju ultimāti tika izvirzīti Latvijai un Igaunijai: "(..) ignorējot noslēgto līgumu, Padomju Savienība ar ultimātu pieprasīja atļauju jaunu karaspēka daļu ievešanai (..), kā arī lika izveidot jaunu valdību. Nākamajā dienā Igaunija tika pilnīgi okupēta. Uzreiz sāka darboties padomju drošības dienesti, sākās aresti un terors."⁶ PSRS kā ieganstu izmantoja apvainojumus Baltijas valstu militāras savienības rīkošanā pret Padomju Savienību. Turklāt oficiāli pieprasot valdību atkāpšanos, vienlaikus PSRS plānoja provokācijas - uzbrukumu Latvijas robežsargiem Masļenkos, izvirzīja apsūdzības Lietuvai padomju karavīru sagūstīšanā, bet Igaunijā sarīkoja sprādzienu uz kāda padomju preču kuģa.

Baltijas valstis nolēma nepretoties, argumentējot to ar nodomu saglabāt dzīvo spēku un ieņemt nogaidošu pozīciju līdz kara beigām. Nepretošanās fakts ir viens no visvairāk apspriestajiem jautājumiem saistībā ar Baltijas valstu neatkarības zaudēšanu. Dominē viedoklis, ka militāra nepretošanās agresoram bijusi saprotama nācijas izdzīvošanas kontekstā, taču diplomātiska pasivitāte Latvijas gadījumā tiek vērtēta skaidri negatīvi: prezidenta Kārļa Ulmaņa "lēmums neizteikt diplomātisku protestu pret okupāciju bija neapšaubāmi kļūdains un pelna bargu kritiku".⁷

Baltijā ieradās padomju emisāri - Latvijā PSRS valdības priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis, Igaunijā VK(b)P CK sekretārs Andrejs Ždanovs, Lietuvā ārlietu tautas komisāra vietnieks Vladimirs Dekanazovs. Baltijas valstu valdības atkāpās. Lietuvas prezidents Antans Smetona, neparakstot nevienu agresoru uztieptu dokumentu, aizbēga no valsts, tādējādi vismaz sarežģīdams savas valsts okupācijas leģitimēšanu. Savukārt Latvijas un Igaunijas prezidenti - Kārlis Ulmanis un Konstantins Petss - palika savā vietā. Baltijas valstu vadītāji bija spiesti valdības vadību nodot Maskavas atbalstītām personām. Šajā brīdī okupācijas vara vēl klaji neizpauda ne savus politiskos, ne saimnieciskos nodomus - padomju varas pasludināšanu, valstu pievienošanu PSRS, privātīpašuma atsavināšanu un lauksaimniecības kolektivizāciju. Taču jau jūlijā tika deportēti visu triju Baltijas valstu vēl neaizbēgušie vadītāji.

Tika sarīkotas "vēlēšanas", kuras pretēji starptautiskajām normām un vietējai likumdošanai notika okupācijas karaspēka klātbūtnē. Falsificējot balsojumus, tika paziņots, ka "vēlēšanās" pārliecinošu uzvaru guvuši padomju protežētie saraksti.

Kā būtu, ja būtu...

Var apšaubīt jebkādu centienu rezultativitāti, kas tiktu vērsti pret Vācijas un PSRS noziedzīgo vienošanos, tomēr nevar noliegt, ka Austrumeiropas valstu apvienošanās pret potenciālajiem agresoriem būtu gan vairojusi diplomātiskās iespējas pretoties agresoriem, gan militāras pretošanās gadījumā - nedotu pamatu PSRS vēlāk apgalvot, ka Baltijas pievienošana tai bijusi brīvprātīga. Diemžēl Baltijas Antante militāri nebija sevišķi efektīva Polijas un Lietuvas teritoriālā konflikta dēļ. Savukārt Baltijas Savienības un Baltijas valstu un Somijas apvienošanos reģiona lielvalsts Polijas virsvadībā šī un citu iemeslu, tajā skaitā PSRS pretošanās dēļ, tā arī neizdevās īstenot. Neizdevās realizēt arī 1925. gadā Latvijas rosināto Austrumu Lokarno plānu un 1927. gadā izvirzīto Baltijas Lokarno plānu, kuri abi bija vērsti uz to, lai šo valstu neaizskaramību uzņemtos garantēt lielvalstis. Šādai nostājai no Lielbritānijas puses, kā norāda starptautiskās politikas analītiķis Henrijs Kisindžres, bija liktenīgas sekas: "(..) atteikšanos dot garantijas Baltijas valstīm paranoidālais līderis Maskavā neizbēgami iztulkoja kā ielūgumu Hitleram uzbrukt Padomju Savienībai, apejot Poliju."⁸ Tiesa, autors turpat atzīst, ka pie padomju-nacistu pakta nav vainojama Lielbritānijas neveiklā diplomātija, bet gan nevarēšana pieņemt Staļina noteikumus, neatsakoties no principiem, kurus bija ievērojusi kopš Pirmā pasaules kara beigām - "nebija jēgas nostāties pret to, ka Vācija aprij mazās valstis, ja tas nozīmēja ļaut Padomju Savienībai darīt to pašu."

Var, protams, jautāt, vai bija pamats cerēt, ka Baltijas valstu vai kādas no tām atsevišķi neatkarību varēja glābt kāds negaidīts pavērsiens īsi pirms Vācijas iebrukuma PSRS vai turpmākā kara gaitā. "Tagad mēs varam vien retoriski jautāt - vai Latvija būtu piedzīvojusi to dramatisko likteni, kas to sagaidīja (..), ja vācbaltieši būtu atteikušies izceļot un palikuši uzticīgi Latvijai un ja Latvija šādu vācbaltiešu soli būtu spējusi pienācīgi, ar tālredzīgu stratēģisku aprēķinu atbalstīt?", raksta vācu vēstures Latvijā pētnieks R.Cerūzis.⁹ Tomēr šī, visticamāk, ir stipri teorētiska hipotēze, kuras izvirzītais pieļāvums diezin vai spētu stāties pretim tā laika lielvalstu reālpolitiskajām iecerēm. Pamatotākas Baltijas valstu vismaz relatīvas neatkarības atgūšanas versijas izvirza Henrijs Kisindžers, norādot uz situāciju 1941. vai 1942. gadā. Proti, 1941. gada decembrī Staļins britu ārlietu ministram Antonijam Īdenam bija "devis mājienu (..), ka varbūt būtu bijis ar mieru iemainīt 1941. gada robežu atzīšanu pret to, ka viņš atzītu Austrumeiropas trimdas valdības (ko viņš vēl nebija apstrīdējis), ar nosacījumu, ka Baltijas valstis atgrieztos pie savas 1940. gada neatkarības un atļautu izvietot padomju bāzes savā teritorijā."¹⁰ Tādējādi Baltijas valstis iegūtu Somijai līdzīgu statusu, kas pieļauj demokrātiju un nepievienošanās ārpolitikas īstenošanu. Kā norāda H. Kisindžers, ieguvēji no šāda risinājuma būtu gan Austrumeiropas tautas, gan PSRS. Taču 1942. gada maija beigās padomju ārlietu ministrs Molotovs vizītē Vašingtonā uzzināja, ka ASV vēlas PSRS piekrišanu jaunas pasaules kārtības iedibināšanā, bet ne politisku vienošanos Bismarka laika realpolitik garā, un Baltijas izredzes sabruka. Vēl Jaltas konferencē 1945. gada februārī Staļins apņēmās sarīkot brīvas vēlēšanas Baltijas Valstīs, Polijā un citur Austrumeiropā, taču patiesībā, kā norāda Aukstā kara analītiķis Dž. L. Gediss, bija "bez mazākā nodoma turēt savus solījums." "Neuztraucies", viņš nomierināja ārlietu ministru Vjačeslavu Molotovu, "mēs vēlāk varam nokārtot to, kā vajadzīgs. Lietas būtība ir spēku samērs.""¹¹

Otra hipotētiskā Baltijas izkļūšana no padomju zonas varbūt būtu īstenojusies tad, ja Staļins 1941. gadā noslēgtu iespējamo separāto mieru ar Hitleru, piekrītot viņam atdot 1939. gada darījumā iegūtās teritorijas Austrumeiropā. Taču šāda scenārija īstenošanās, pat ja Staļins to vēlējās, Hitleram nebija izdevīga, jo šajā laikā viņa karaspēks jau strauji tuvojās Maskavai. Turklāt šī scenārija piepildīšanās vēl nenozīmētu automātisku Baltijas valstu neatkarību, jo nav zināms ne tas, kāds šādā gadījumā būtu kara iznākumus, ne pēckara starptautiskā situācija. Protams, optimistiskā versija runā par iespējamību, ka pēc Vācijas sakāves Baltija nonāktu Rietumu kontroles zonā.

Izvērtējot Austrumeiropas sovjetizācijas ģeopolitiskos aspektus, viedokļi historiogrāfijā dalās. Proti, tradicionālisti, tādi kā, piemēram, H. Kisindžers, norāda, ka PSRS īstenoja neattaisnojamu aneksiju. Savukārt revizionisti norāda, ka Padomju Savienība, uzturot satelītvalstu joslu starp sevi un Rietumiem, rīkojusies galvenokārt drošības apsvērumu vadīta, ka padomju politika Austrumeiropā bijusi tikai reakcija uz ASV ambīcijām. Šis viedoklis dominē arī postpadomju Krievu historiogrāfijā.