Cik lielā mērā ir izdevies šajos svētkos īstenot Dziesmu svētku biroja mākslinieciskās ieceres?

Būšu precīzs, Dziesmu svētku biroja mākslinieciskās ieceres tomēr sākotnēji ir Tautas mākslas centra mākslinieciskās ieceres. Liktenis bija lēmis man pašam mazliet darboties mākslinieciskajā jomā, tādēļ es ļoti labi zinu vēsturi, kā tas viss pirms trim gadiem sākās, kad mēs sākām veidot repertuāru un šīs koncepcijas gan atklāšanas, gan noslēguma, gan citiem koncertiem.

Jāsaka, ieceres ir realizējušās tuvu tam, kā vispār to varēja domāt, sapņot, jo bieži vien ir tā, ka sapņi ir vizuāli izteiksmīgāki, bet viss process kļūst piezemētāks par sapņiem. Šoreiz varētu teikt, ka droši vien Saules ideja palīdzēja. Palīdzēja arī tas, ka svētkos bija ļoti daudz emocionāli spēcīgu notikumu. Varbūt kāds mazāk pamanīja, bet šoreiz virsdiriģentu godināšana (par to liels paldies Uģim Brikmanim!) izdevās lieliska - tik vienkārša un tai pašā laikā tik skaista un skaidra, ka es pirmo reizi kā diriģents jutos tik aizkustināts. Tāpat visi notikumi, kas tai sekoja...

Kas nav izdevies, kā bija gribēts?

Izdevies ir viss, kas bija iecerēts, bet katrā notikumā noteikti pēc tam varētu iedziļināties, veidojot rūpīgāku analīzi, un domāt ne tāpēc, ka nepareizi, bet tāpēc, kā veidot nākamreiz. Kopumā par svētkiem varu teikt - nākamo svētku rīkotājiem būs grūti.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šī "latiņa" gan pašu mākslinieku, gan dziedātāju, dejotāju, gan arī sabiedrības apziņā ir pacelta augstu, un noturēt šo līmeni, protams, mēs varam, bet, lai domātu un ģenerētu atkal jaunas idejas, vajag radīt daudz radošu impulsu.

Šoreiz man likās, ka gan deju, gan dziesmu, gan pūtēju orķestru nozarē, gan pārējo dalībnieku vidū bija sakoncentrējies tik daudz garīga spēka, ka šis "lādiņš" sprāga ar varenu spēku. Līdzīga sajūta bija Rīgas svētkos, kuri toreiz radīja milzīgu rezonansi, un, kaut arī bija citas idejas, tomēr 2003. gada Dziesmu svētki līdz Rīgas svētku emocionālajam līmenim pacelties nevarēja.

Svētki kopumā ir izdevušies, un tagad es negribētu "skaldīt matus" un meklēt "blusas", kas ir un kas nav noticis.

Koru un dejotāju sniegums ir atzinīgi novērtēts, ko varat teikt par pūtējiem? Kultūras ministre ir norādījusi, ka Latvijā pastāv "pūtēju problēma".

Kādi šie cilvēki ir bijuši, tādi viņi ir! (Smejas.) Jautājums ir par tradīcijas turpinātājiem. Pašreiz mēs saprotam, ka lielākā daļa pūtēju ir cienījamā vecumā un jādomā, kas viņus nomainīs. Mūzikas skolas ir laba bāze, jo tur mācās jaunie spēlētāji un viņiem ir labi instrumenti, bet, ja mēs domājam par tradīcijas padziļināšanu, vajadzētu saprast, ka skolu beidzējiem arī ir vajadzīgi kvalitatīvi instrumenti. Valsts līmenī jārisina jautājums par kultūras namu pūtēju orķestru materiāli tehnisko bāzi. Simts gadus nevar spēlēt kādu instrumentu - instrumenti ir jāatjauno! Ja kultūras nami iegūs līdzekļus, pūtēji varēs spēlēt kvalitatīvus instrumentus.

Jānis Puriņš rūpīgi strādā ar jaunajiem pūtējiem, un vērā ņemams solis ir tas, ka pašlaik pūtēju orķestriem ir izveidots labs repertuārs.

Kāds ir Latvijas pūtēju mākslinieciskais līmenis?

Par nekvalitatīvu un vāju sniegumu te nevarētu runāt. Mums ir ļoti izcili orķestri. Piemēram, Haralda Bārzdiņa vadītajam orķestrim ir pasaules līmeņa sniegums.

Tautas tērps ir tautas nacionālās identitātes simbols un svētku neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, igauņi Dziesmu svētku kopkorī visi tērpušies tautas tērpos. Ko varat teikt par tautas tērpu Latvijā?

Tas ir labi, ka viņiem ir šādas iespējas. Mums arī tādas vajadzētu. Tas atkal ir jautājums par pašvaldības un valsts attiecībām. Domāju, Dziesmu svētku likumā varētu būt tāds punkts, kas paredz atbalstīt tautas tērpu tradīcijas atjaunošanu.

Tautas dejas nevar dejot bez tautas tērpa, jo deja ir vizualizācija, savukārt koristi diemžēl bieži iztiek ar baltu kreklu un lakatiņu ap kaklu. Tradicionālais tautas tērps ir kopjams lauks, kas pamests novārtā, jo tam pietrūcis laika un līdzekļu.

Savukārt skolās nepieciešams ieaudzināt Dziesmu svētku tradīciju, ne tikai sacensību, kuram skaistāks tautas tērps. Tas jāiestrādā skolu programmās, liekot cilvēkiem saprast, ko nozīmē tautas tērps.

Vai Mežaparkā jābūvē jauna estrāde?

Pirmais, ko gribētu teikt, pārbūvējot Mežaparka estrādi, mēs ieguvām akustiski ļoti spēcīgu telpu, kur uzstāties korim "a capella". Godīgi sakot, mana Dziesmu svētku pieredze liecina (pirmo kori sāku vadīt 1978. gadā), tik skanīga kā pašreiz tā nav bijusi. Bet tas nenozīmē, ka ar to vajadzētu apstāties un teikt, ka tagad viss ir kārtībā. To, kas akustiski bijis iespējams, mūsu akustiķi ir izdarījuši, un te īpašs paldies profesoram Andrim Zabrauskim, kas šeit ielicis milzīgu savu pieredzi un zināšanas, lai panāktu šādu akustiku. Pirmais mēģinājums bija pārsteidzošs. Mēs, diriģenti, sajutām, ka kopkoris skan kā nekad agrāk, un es skrēju augšā pie apskaņotāja jautāt, ko viņš dara, bet izrādījās, ka neko!

Protams, ja klāt nāk rokgrupa, kā šoreiz "Prāta vētra", simfoniskais orķestris un citi instrumenti, sākas apskaņošanas tehnikas lietas. Tāpēc mums jādomā tālāk par tādu multifunkcionālu estrādes variantu, kas panāktu visu instrumentu akustistisku sabalansētību.

Kādi ir spēcīgākie argumenti, kas pamato estrādes nepieciešamību?

Mans vislielākais arguments būtu, skatoties uz to, ka četri tūkstoši dalībnieku palika uz asfalta, jo viņiem pietrūka vietas tribīnēs. Mēs nedrīkstam dalībniekus dalīt un teikt, ka jums jāpaliek maliņā, jo mums pietrūka vietu. Tā nedrīkst būt.

Tāpat ir nepieciešams pārveidot skatītāju tribīnes un tuvoties tām vēlmēm, ko sabiedrība pieļauj. 20 tūkstoši vietu ir par maz, Dziesmu svētkiem nepieciešami apmēram 40 tūkstoši.

Trešais, par ko jādomā, ir tas, kā mēs attīstīsimies un kāda būs nākotne. Jāsaprot, ka cilvēku prasības mūsdienu tehnikas laikmetā ir būtiski augušas, un šobrīd mēs nevaram pateikt publikai - te mēs trīs stundas klusi padziedāsim. Lai mēs iegūtu visus šos tehniskos efektus, būtiski nepārmaksājot apskaņošanas firmām, mums vajadzētu jaunu estrādi. Tas pavērtu milzu iespējas arī svētku režisoriem.

Pēc jaunā projekta, ko izstrādājis arhitekta Pugas birojs sadarbībā ar mākslinieku Mailīšu ģimeni, vecās estrādes pamatēka netiks nojaukta, bet būvēta klāt atsevišķa konstrukcija - šis akustiskais jumts ar visām multifunkcionālajām iespējām. Domāju, tas ir būtiski, ka nekas netiks nojaukts, tikai papildināts esošais.

Cik iztērēts Mežaparka estrādes atjaunošanai šā gada Dziesmu un deju svētkiem?

Tā kā tie nebija Kultūras ministrijas līdzekļi, precīzāk būtu jāprasa Rīgas domei. Kultūras ministrija ir iztērējusi 1,8 miljonus. Es biju tas cilvēks, kuram bija jāpieskata, lai šie līdzekļi tiktu tērēti pareizā virzienā. Ja nemaldos, kopējā summa ir apmēram 9 miljoni latu.

Vai Dziesmu svētku birojs svētku laikā saņēma sūdzības no dalībniekiem un klausītājiem? Par ko cilvēki sūdzējās?

Protams, kā tad tik lielā pasākumā, kurā piedalās gandrīz 40 tūkstoši dalībnieku, nebūs sūdzību! Sūdzības bija visdažādākās - piemēram, laikā nav saņemtas identifikācijas kartes vai ir kāda aizķeršanās ar uzvārdu, vai nevar iebraukt ar transportu. Ļoti daudzi sūdzējās, ka nevar piebraukt pie Mežaparka estrādes. Es teiktu, tās pat nav sūdzības, jo, lai iegūtu vairāk sapratnes par kādu jautājumu,
cilvēkiem patīk pasūdzēties, pajautāt, kāpēc notiek tā un ne citādi.

Savukārt man lielāks prieks ir par tiem dienestiem, kas strādāja pirms noslēguma koncerta. To, kas notika pēc lietusgāzes, daudzi pat nepamanīja. Mums tiešām bija jāizdara zvēra darbs, lai visu sakoptu - gan skatītāju laukumus, kur no lielā lietus bija sākusi noplūst zeme, gan skatuvi. Tas, ko viņi darīja kā cilvēki, ir unikāli. Neviens neprasīja, kāpēc, visi strādāja.

Sarunās ar svētku dalībniekiem izskanējusi doma par svētku mākslinieciskās vadības aizraušanos ar jaundarbu iestudēšanu. Kāds ir Jūsu viedoklis?

Katros Dziesmu svētkos ir jābūt jaunradei. Ja tā nebūs, Dziesmu svētku tradīcija iekonservēsies kā gurķis burkā, bet kāda jēga no tā? Mums ir jārada jauni impulsi, protams, izvēloties proporcijas. Pirmkārt, Dziesmu svētki ir milzīgs stimuls komponistiem, dzejniekiem radīt jaunus darbus.

Tas, šķiet, ir Normunda Naumaņa viedoklis, ka cilvēki ir gatavi nākt uz jaundarbiem un klausīties, kāds ir jaunais pienesums, tāpēc tam ir jārada īpaši koncerti, bet varbūt uz jaundarbiem nevajadzētu likt galveno akcentu koru repertuārā, neievietot tos koru koncertu programmās. Tas ir priekšlikums, ko es ar prieku esmu gatavs atbalstīt, varu aicināt ieklausīties šajos vārdos, un par to ir jādomā nākamo Dziesmu svētku rīkotājiem. Bet jaundarbiem ir jābūt, jo pēc simts gadiem neviens mums nepiedos, ja nebūs nekā, uz ko atskatīties. Arī "Gaismas pils" kādreiz bija jaundarbs.

Ir zināmi svētku māksliniecisko vadītāju honorāri. Vai summas nav pārāk lielas?

Kādreiz cilvēkiem šķiet, ka honorāri ir par divu dienu darbu. Bet tie ir honorāri par darbu 2 - 3 gadu garumā. Ja kādam liekas šī summa par lielu vai kā citādi, būtu jāatnāk un jāpamēģina šo darbu darīt pašam. Pašreiz mēs tuvojamies tam līmenim, kad mākslinieki beidzot sāk saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu. Viņu darbs nav astoņas stundas birojā, tas ir darbs nereti diennaktīm, un varu to teikt no savas pieredzes, gatavojoties koncertiem.

Ja mums ir iespēja un ja valsts atbild par šo lietu, vai mums ir jātaupa, atbaidot radošus cilvēkus no darbības un sadarbības ar valsti Dziesmu svētkos? Mums ir vajadzīgi dzejnieki, komponisti, diriģenti, kuri strādā Dziesmu svētkos. Dziesmu svētki nav ilgtermiņa darbs, un ir jāapzinās, ka šiem cilvēkiem pēc Dziesmu svētkiem šī darba vairāk nav. Tas ir mazliet atšķirīgi, un to laikam cilvēki nenovērtē, ieraugot šos astoņus tūkstošus.

Kas turpmāk jādara, lai visi biļešu gribētāji varētu legāli nopirkt biļetes uz jebkuru Dziesmu svētku koncertu?

Brazīlijā atrada risinājumu - uzbūvēja stadionu ar 200 tūkstošiem vietu! Legāli? Mēs jau šoreiz gājām legālo ceļu, un redziet, kā sanāca! Visi prasīja biļešu operatoru, un biļetes tirgoja "Biļešu paradīze". Nu radās iespēja nopirkt biļeti un pārdot to kādam citam. Tādos lielos pasākumos kā kopkoncerti, futbola, hokeja mači pasaulē vienmēr būs kādi, kas no tā gribēs iegūt sev kādu labumu, un diez vai biļešu operatori var no tā izvairīties.

Man radās pieredze, ka mums vairāk jādomā par dalībniekiem un vispirms biļetes jāatdod viņiem. Lai viņi izpērk saviem draugiem, radiem, kas tos visvairāk atbalstījuši! Tad, kad viņiem ir, pārējās biļetes lai paliek citiem. Man visvairāk sāpēja sirds, kad kāds no dalībniekiem teica, ka viņa radinieks palika mājās, tādēļ nākamo svētku organizatoriem novēlu ņemt šo mācību vērā un vispirms atdot biļetes Dziesmu svētku dalībniekiem.

Vai globalizācija traucē vai gluži otrādi - palīdz Dziesmu svētkiem?

Pašlaik man - palīdz, jo pasaule ir ļoti atvērta dažādiem notikumiem un mūsu Dziesmu svētki ir pamanīti. Tas, ka mēs vairāk komunicējam ar pasauli, Dziesmu svētkus padara tikai vērtīgākus. Man ir bijusi iespēja būt vairākos pasaules forumos, kur zinātnieki jautājuši par Dziesmu svētkiem Latvijā.

No otras puses, globalizācija liek mums apzināties savu identitāti, saprast, ka tā ir neaizskarama, bet var arī pazust. Identitāte ir jāuztur, jākopj sevī patriotisms. Galvenais - saprast sevi, ļoti turēties par sevi, pierādīt sevi šajā globalizācijas vietā.

Mēs esam spēcīga valsts ar ļoti spēcīgu kultūru. Globalizācija nes sev līdzi milzīgas informācijas iespējas, kas palīdz mūsu spēkus atpazīt visā pasaulē.

Apsveicu jūs sakarā ar notikumiem Grācā!

Te man ir precīzāks komentārs, jo notikumi ir aizgājuši par strauju uz priekšu. Mēs esam oficiāli atzīta kandidātvalsts, kas 2014. gadā varētu rīkot pasaules koru olimpiādi. Koris "Kamēr..." ir izdarījis milzīgu darbu, lai tas notiktu, bet tas, vai mēs rīkosim šo olimpiādi, būs lielā mērā atkarīgs no mums, un to lems koru olimpiādes valde. Šobrīd mums ir jābūt pacietīgiem un jāstrādā, jo 2012. gadā tiks nosaukts 2014. gada dziesmu spēļu rīkotājs. Tas ir sasniegums ne jau kādam funkcionāram, bet visai latviešu koru kultūrai.

Kurp Dziesmu un deju svētkus nesīs Laiks?

Es esmu optimists - Dziesmu svētki būs! Tie, kas pirms simts gadiem rosījās, varbūt par to nemaz nedomāja. Ja mēs rūpēsimies tā, kā to darīja valsts pirmās amatpersonas un pašvaldības šajos svētkos (Dievs, dod, ka tā ir viņu sirdsapziņa, nevis tikai popularitāte, kas viņiem liek tā rīkoties!), ja mēs spēsim radīt bērnos šo radošo dzirkstīti un nenoslāpēt to, tad svētki būs. Un Dziesmu svētkiem jābūt mūžīgi.